…Vēlams tādu, kur nav daudz rasu sajaukumu ilglaicīgas masveida cilvēku imigrācijas dēļ no dienvidu reģioniem. Tātad valstij vajadzētu būt ar pietiekami stingru imigrācijas politiku un “rasu filtrēšanu”. Jā, es to pateicu. Iemesls, kapēc holandieši ir tik nelaimīgi, ir tapēc, ka viņiem ir par daudz musulmaņu. Vācijā bardaku (un labākos kebabus) taisa pārsvarā turki, un Francijā, ja ir terorists, tad tas ir alžīrietis. Indija būtu kūrots, ja tur nebūtu pakistāņu….

Reinis Traidās – Labākā valsts?

Eiropā kopš Otrā pasaules kara nav bijuši lielāki konflikti, kas ļautu noplakt naidam, kurš pašlaik krājās cilvēku prātos. Eiropas liberālās politikas iespaidā sabiedrība sāk izjust naidu pret citādajiem. Liberālisms nav spējis nodrošināt jauno eiropiešu integrāciju, viņi vēl aizvien ir svešie, nepieņemot jaunās mītnes zemes kultūru. Tādēļ veidojas multikulturālisms, kurš pašā saknē ir sapuvis. Multikulturālisma citadelē Lielbritānijā indieši necieš afrikāņus, ķīnieši pakistāņus, briti austrumeiropiešus. Sabiedrībā krājas spriedze, par kuru tā izvairās publiski runāt. Kad šis saspīlējums sasniegs maksimālo punktu, var sākties konflikts, kurā visdrīzāk tiks ierauta visa Eiropa. Šī nebūs kauja starp valstīm, bet starp kultūrām. Tādēļ ir naivs Reiņa apgalvojums, ka viņš vēlas dzīvot Norvēģijā, neintegrējoties. Īstenībā vairumā Ziemeļeiropas multikulturālisms ir mānīgs, jo ir liela atšķirība, vai viņi valstī esošo svešo uzskata par tūristu, vai cilvēku, kurš saredzot potenciālos labumus, grib uzsākt dzīvi. Tad šim goijam ir jāsāk pieņemt vietējā kultūra, Norvēģijas gadījumā, tā ir obligāta valodas apguve un kulturālā integritāte. To spilgti pierādīja šīgada Eirovīzijas dziesmu konkurs, kurā uzvarēja Skandināvijas naturalizācijas produkts. Tomēr arī Skandināvija nespēj turēties pretī multikulturālismam, kurš uzplaiksnī kā mazi sadzīviski konflikti ar balkāņiem, ziemeļāfrikāņiem un citiem svešajiem. Sistēma nespēj pietiekami ātri reaģēt. Ir godīgi jāatzīst, ka reliģija, tikai traucē sabiedrības konsolidācijai, jo tā kā lieka aste velkas pakaļ no dzimtenes. Eiropai raksturīgā kristietība pašlaik nespēj piedāvāt risinājumu. Tādēļ, lai novērstu potenciālo konfliktu, manu prāt, tur kur reliģija ir par slogu, risinājums ir ateistisks nacionālisms, jo cilvēki nav vēl spējīgi cienīt savādākos. To ikdienā varam redzēt arī pie mums Latvijā, šeit uzdarbojas visādas ždanokas un dzintari, tikai kultivējot naidu. Mums kā sabiedrībai ir jāatmet aizspriedumi un vecā bagāža no pagātnes. Kamēr vieni apkārsies ar Georga lentītēm, bet pretējie bļaustīsies, citējot Pumpuru, tikmēr mēs nepiedzīvosim vienotību. Vienīgais, ko varam piedzīvot ir piemēram aziātu pūļus, kuri vienā piegājienā var izmanīt esošo kārtību. Es stipri šaubos, ka ja ķīnieši būtu vairāk nekā krievi, vai tad būtu aktuāls jautājums par krievu valodu, kā otro valstī. Mums ir jāsagatavojas šiem izaicinājumiem. Jāspēj noformulēt, ko nozīmē būt par latvieti. Savādāk visas šeit esošās kopienas vienkārši izzudīs. Visticamāk mums ir jāsāk lepoties ar savu valsti, pat ja pašreizējā politiskā iekārta to nemaz nenodrošina. Jo tikai tad, kad apzināsimies sevi, tikai tad varēsim pārvarēt nākotnes un tagadnes izaicinājumus. Naids un vardarbība nekad nebūs risinājums, jo tie tikai iznīcina, neko nedodot vietā.

Un visiem tiem (latviešiem un krieviem), kuri pamet dzimteni (Latviju), būtu vēlams pamēģināt iedomāties, kāda būtu viņu attieksme uzņemot Likteņupes krastos jaunus svešo pūļus.