Kad svētdienas vakarā Latviju pāršalca ziņa par meteorīta nokrišanu, pie sevis pasmīkņāju, jo zināju, ka ja meteorīts ir spējis sasniegt zemi (augsni, pīšļus), nesadegot atmosfērā, tad tam ir jābūt paliela izmēra kosmiskajam ķermenim, kurš radītu spēcīgu sprādzienu (uzliesmojumu), ko varētu sajust netik vien Mazsalacā.

Ja pareizi atceros, tad pirmās ziņas par krātera nemeteorīgo izcelsmi bija jau tajā pašā dienā, kā arī radiācijas draudi tika noliegti.
Mans jautājums: Ko pirmdien tur darīja Lindas Mūrnieces nosūtītie ugunsdzēsēji, policisti, kā arī zemessardze? Atbilde visai triviāla. Vienkārši kā mazi puišeļi rakņājās pa lielu dubļu bedri. Lindas Mūrnieces bļaustīšanās par iztērētajiem valsts līdzekļiem ir smieklīga! Varu derēt, ka Bauskas pensionāru, sieviešu un bērnu trenkāšana izmaksāja daudz vairāk.

Sensācijas pamatā bija nekvalitatīvs žurnālistu darbs, kurš bija paviršs un neakurāts, jo publicētās ziņas tika balstītas uz nepārbaudītu, nedrošu informāciju.
Tik vien gribas zināt, ja šāds misēklis gadās ar vienu štrunta viltoto meteorītu, tad kādas drukātas vai mutiskas kļūdas mēs saņemam katru dienu no šo ziņnešu puses?

Beigās, lai kā arī man netīk Stendzinieks, tomēr viņa paziņojums ir izlasīšanas vērts un vērā ņemams, par argumentu nederēs viņa tuvās attiecības ar Šleseru. Jo nevien viņš palīdzēja iebīdīt Aināru Rīgas Domē, bet arī šie Latvijas zemās klases skribelētaji un muldētāji visos iespējamos mēdijos, kuri intervijās vien spēja izdvest maģisko frāzi: “Jā, Šlesera kungs, Jums taisnība…”