Latviešiem tik tuvais un mīļais polittehnologs Jurģis Liepnieks, ir sācis aizstāvēt ideju, ka zālītei, abpus Daugavai, ir jābūt brīvi iegādājamai un lietojamai. Tomēr es atļaušos oponēt, jo zāle, kā jebkurš cits apziņu paceļošs līdzeklis, izraisa atkarību no labsajūtas, kas rodas lietojot vielu. Mūsu ķermeņi un prāti ir iekārtoti tā, ka tie pieprasa šo laimi arvien lielākos daudzumos, kā arī vēlams lai tā būtu ilgāka un noturīgāka. Tamdēļ, zāle ir tikai pirmais solis. Der ieklausīties Dainas Blittes (bijusī probācijas dienesta darbiniece Detroitā) teiktajā:
Un lai man nestāsta, ka zālītes pīpēšana ir nekaitīga un to vajag legalizēt. Visi, pilnīgi visi, kuri pie manis nonāca kā heroīna vai kreka [kokaīna veids] lietotāji, bija sākuši ar zālīti.
Respektīvi, prāts vienmēr pieprasīs ko jaudīgāku, spēcīgāku un noturīgāku, vielu kas spēj aiznest izplatījumā un nenomest, atpakaļ uz zemes, tulītēji. Redz, tad jau zāle būs par īsu.
Jocīgi sanāk, Šķēle un Šlesers grib Latviju padarīt par melnstrādnieku zemi, kur vietējie vergo ostu dokos vai lidostu skrejceļos, bet augstskolās studē ārzemju studenti. Un tad vēl ir visādi Liepnieki, kuri, ar vielu palīdzību, mēģina panākt, ka nogurušajiem letiņu vergiem, viss apkārtējais liekas rožains un skaists. Citādi es nespēju izskaidrot Jurģa rūpes par dzīvniekiem.