Redzot, ko ir spējīga mūsu pašu vēlēta valdība, lai tikai saņemtu nākamo devu naudas no aizdevējiem, nevilšus gribas viņus salīdzināt ar narkomāniem, jo lomkas viņiem ir atņēmušas pēdējās saprāta paliekas. Valdošajai kliķei ir dziļi nospļauties, vai pensionāri pārdzīvos ziemu, vai darbaspējīgie varēs atrast kādu iespēju nopelnīt līdzekļus iztikai un slimie izārstēt savas kaites. Kliķe paceļ nodokļus, apcērp pabalstus un pensijas, atņem naudu veselības aprūpei, tomēr sev klāt neķeras, tikai veic izmaiņas uz papīra, kurām ar reālo situāciju nav nekā kopēja. Tādēļ es tiešām ceru, ka Latvijas Republika nesaņems vairāk ne santīma, no visiem šiem glābējiem. Līdzekļi tikai traucē izkliedēt kliķi un sakārtot valsti. Diemžēl Latvijai ir jānokrīt pilnībā ar seju dubļos, lai spētu piecelties kājās.

Ja notiek sacelšanās pret pastāvošo iekārtu, to sūta apspiest varas pārstāvjus (policija, armija). Šāda vardarbīga protesta apspiešana prasa upurus, tā bija gan Dženovā, kad tur policija nošāva Carlo Giuliani, gan Atēnās, kad no policijas raidītas lodes mira Alexandros Grigoropoulos.

Tomēr Rīgas 13.janvāra notikumi nedaudz atšķīrās, jo saglabāt iekārtu tika sūtīti cilvēki, kuriem pašiem valdošā kliķe ir noriebusies līdz kaklam. Šiem cilvēkiem tika samazinātas algas, daudzus no viņu bijušajiem biedriem, gada sākumā, atlaida no darba. Tos sutīja aizsargāt kliķi nesagatavotus.

Tauta nesa savu upuri, sešpadsmit gadus jaunā Edgara Gorbaņa veidā, tomēr, lai kā to negribētos atzīt, upuri bija arī policisti. Abas puses upurēja, tomēr gandarījumu neguva.