Latvieši tomēr ir maza dīvaiņu tautiņa. Mēs stāvam un krītam par nacionālām vērtībām, tomēr nevīžojam izkopt savu sarunvalodu, tajā iepinot pārāk daudz rusicismus un anglicismus (vot, davai, fck, super), savai jaunajai paaudzei nedodam latviskus vārdus, bet gan meksikāņu seriālu titru burtus vai jeņķu iesaukas. Purnenē savstarpēji sarakstāmies angliski. Uzskatām, ka Latvija atrodas Austrumeiropā, lai gan mentāli un ģeogrāfiski esam Ziemeļos. Latvietis noveļ vainu par savām nedienām uz cittautiešiem, pat neapjaušot, ka visi AAA ir letiņi, arī pārsvarā kliķe un birokrāti sastāv no mums pašiem. Nacionalākos no svētkiem esam pārvērtuši par pikniku, kurā pamatuzdevumi ir pielieties un pierīties. Vairums no mums pat nezin tautasdziesmas (jā, arī līgodziesmas), rezultātā jēdz tikai ieslēgt Latvijas Radio 2, kur vienmelodiski maujot, kāds aicina piedzerties un mīlēt meitas. Protams neiztrūkstošs ir arī pēcjāņu reibuma brauciens ar auto, cenšoties izvairīties no pieķeršanas (šis ir baisi dīvaini, ļautiņi visādi cenšas pārkāpt likumus, izvairīties no nodokļiem, bet pēcāk nesaprot kādēļ valstī ir tāda nekārtība).
Mums ir svarīgas ģimenes vērtības, tomēr mūsu valstiņa izceļas uz kopējā fona, ar lielu ārlaulības bērnu skaitu, ar daudzajām vientuļajām mātēm, ar zemo dzimstību un pārāk daudz pamestiem bērniem. Redz, nav tad māmuliņas un tētiņi pratuši iemācīt šīs, skaļi deklamētās, vērtības nākamajai paaudzei.
Latvietis ienīst Briseli, bet mīl Londonu. Letiņam patīk lamāt valdību, bet kad ir iespēja pateikt kliķes pārstāvim ko sejā, tad letiņš kļūst par bijīgu ganiņu.
Kad latvietim jautā, par ko viņš balsos Saeimas vēlēšanās, viņš pārsvarā nezin, bet dziļi sirsniņā sēž vēlme nobalsot par latviskām vērtībām.