13.janvāris bija bērna šļupsti- haotiska ālēšanās 800 gadu vecas pilsētas centrā. Ne demonstrācijas, ne grautiņi pret šo varu un tās nesējiem nestrādā; viņi noslēpjas aiz policistu un miesassargu mugurām, ielien savās dziļajās un komfortablajās aliņās. Viņi nebaidās, ja protestē pūlis anonīmi pie Saeimas vai kur citur, jo protestē ne jau pret katru personīgi, bet pret “viņiem” kā kopumu, jo kā zināms kolektīvā atbildība ir nulles atbildība.

Pazīstamais žurnālists Māris Zanders aicina izjaukt šo oligarhu un viņu draugu komfortu, vēršoties pie katra no viņiem personīgi. Zanders Radio SWH ēterā nosauca, kā viņš pats dēvē, ciparu kombinācijas, kurām, iespējams, ir kāda saistība ar pazīstamiem personāžiem. Māris Zanders saka:

“Un tā: 2 651 43 55. Bet ja nu šī ciparu kombinācija ir kaut kā saistīta ar Aivaru Lembergu?

2 924 30 99. Var gadīties, ka tur ir kaut kāds sakars ar Andri Šķēli;

2 668 99 66. Var gadīties, ka tur ir kaut kāds sakars ar Ivaru Godmani;

2 946 72 38. Var gadīties, ka tur ir kaut kāds sakars ar Mareku Segliņu;

2 920 70 66. Var gadīties, ka tur ir kaut kāds sakars ar Ati Slakteri;

2 920 77 70. Var gadīties, ka tur ir kaut kāds sakars ar Ainaru Šleseru;

2 928 55 53. Var gadīties, ka tur ir kaut kāds sakars ar Mārtiņu Rozi?”

Laiks nomainīt metodes. Laiks  pret katru politiķi , kurš ignorē sabiedrības intereses, vērsties personīgi. Nē, ne vardarbīgi, bet kaut vai ar neizturamu pīkstināšanu. Jā, varbūt drīz viņi nomainīs telefona numurus, vai iegādāsies telefonus ar divām simkaršu vietām, bet tik un tā agri vai vēlu mēs uzzināsim viņu jaunos, ērtos, mīkstos, patīkamos telefonnumurus un atkal dosim pa taustiņiem, lai viņi saprot, ka nav neaizskarami. Neaizskaramība ir tā sajūta, kas valdošos ir padarījusi par ķēniņiem, kuri pamanījās šo valsti novest līdz bankrotam.