Ir pienācis laiks, kad jāatzīst — nacionālismam ir jābūt nošķirtam no politikas. Gluži tāpat kā reliģijai, jo aiz nacionālisma karoga vienmēr tiek paslēpta neprofesionalitāte, ideju trūkums un nespēja rast risinājumus.
Ļaudīm ir tiesības zināt par kādu politisko uzskatu novirzienu viņi grasās balsot, nevis kā pašlaik, Likteņupes krastos, balsis tiek atdotas par smukāko krievu vai latvieti. Ir apnicis, ka TB/LNNK katras vēlēšanas bļauj, ka krievi nāk, vai arī visādas VL grib sakraut slāvus vagonos un deportēt uz Sibīriju (redz, staļinisms mīt arī starp mums), tai pašā laikā ignorējot faktu, ka letiņi brīvprātīgi lido uz Īriju, nedomājot par atgriešanos Dievzemītē. Samērā līdzīgi ir ar krievu partijām (Saskaņa, Bites), kuru galvenā vēsts ir “за наших“, tas arī viss. Vēl kāda dīvaina Latvijas iezīme, ka pie mums krievu partijas tiek dēvētas par kreisām, lai gan tās ir nacionālistiskas, tomēr publiski tās tā dēvēt, laikam, skaitās politnekorekti.
Bet jābūt tak tā, ka partija vēlētājiem piedāvā savu redzējumu par valsts attīstību, nebalstot to uz jebkādiem nacionāliem principiem, piedāvājot savā vīzijā vietu katram valsts iedzīvotājam, nešķirojot to pēc tautības, ādas krāsas vai seksuālās orientācijas. Tomēr pašlaik šķiet, ka neviena partija to nav spējīga, jo tā ir pārāk sarežģīti.

Protams, vēl jau ir visādi tādi jēli veidojumi kā Vienotība un biznesa projekts PLL, bet tas jau ir cits stāsts.

…Vēlams tādu, kur nav daudz rasu sajaukumu ilglaicīgas masveida cilvēku imigrācijas dēļ no dienvidu reģioniem. Tātad valstij vajadzētu būt ar pietiekami stingru imigrācijas politiku un “rasu filtrēšanu”. Jā, es to pateicu. Iemesls, kapēc holandieši ir tik nelaimīgi, ir tapēc, ka viņiem ir par daudz musulmaņu. Vācijā bardaku (un labākos kebabus) taisa pārsvarā turki, un Francijā, ja ir terorists, tad tas ir alžīrietis. Indija būtu kūrots, ja tur nebūtu pakistāņu….

Reinis Traidās – Labākā valsts?

Eiropā kopš Otrā pasaules kara nav bijuši lielāki konflikti, kas ļautu noplakt naidam, kurš pašlaik krājās cilvēku prātos. Eiropas liberālās politikas iespaidā sabiedrība sāk izjust naidu pret citādajiem. Liberālisms nav spējis nodrošināt jauno eiropiešu integrāciju, viņi vēl aizvien ir svešie, nepieņemot jaunās mītnes zemes kultūru. Tādēļ veidojas multikulturālisms, kurš pašā saknē ir sapuvis. Multikulturālisma citadelē Lielbritānijā indieši necieš afrikāņus, ķīnieši pakistāņus, briti austrumeiropiešus. Sabiedrībā krājas spriedze, par kuru tā izvairās publiski runāt. Kad šis saspīlējums sasniegs maksimālo punktu, var sākties konflikts, kurā visdrīzāk tiks ierauta visa Eiropa. Šī nebūs kauja starp valstīm, bet starp kultūrām. Tādēļ ir naivs Reiņa apgalvojums, ka viņš vēlas dzīvot Norvēģijā, neintegrējoties. Īstenībā vairumā Ziemeļeiropas multikulturālisms ir mānīgs, jo ir liela atšķirība, vai viņi valstī esošo svešo uzskata par tūristu, vai cilvēku, kurš saredzot potenciālos labumus, grib uzsākt dzīvi. Tad šim goijam ir jāsāk pieņemt vietējā kultūra, Norvēģijas gadījumā, tā ir obligāta valodas apguve un kulturālā integritāte. To spilgti pierādīja šīgada Eirovīzijas dziesmu konkurs, kurā uzvarēja Skandināvijas naturalizācijas produkts. Tomēr arī Skandināvija nespēj turēties pretī multikulturālismam, kurš uzplaiksnī kā mazi sadzīviski konflikti ar balkāņiem, ziemeļāfrikāņiem un citiem svešajiem. Sistēma nespēj pietiekami ātri reaģēt. Ir godīgi jāatzīst, ka reliģija, tikai traucē sabiedrības konsolidācijai, jo tā kā lieka aste velkas pakaļ no dzimtenes. Eiropai raksturīgā kristietība pašlaik nespēj piedāvāt risinājumu. Tādēļ, lai novērstu potenciālo konfliktu, manu prāt, tur kur reliģija ir par slogu, risinājums ir ateistisks nacionālisms, jo cilvēki nav vēl spējīgi cienīt savādākos. To ikdienā varam redzēt arī pie mums Latvijā, šeit uzdarbojas visādas ždanokas un dzintari, tikai kultivējot naidu. Mums kā sabiedrībai ir jāatmet aizspriedumi un vecā bagāža no pagātnes. Kamēr vieni apkārsies ar Georga lentītēm, bet pretējie bļaustīsies, citējot Pumpuru, tikmēr mēs nepiedzīvosim vienotību. Vienīgais, ko varam piedzīvot ir piemēram aziātu pūļus, kuri vienā piegājienā var izmanīt esošo kārtību. Es stipri šaubos, ka ja ķīnieši būtu vairāk nekā krievi, vai tad būtu aktuāls jautājums par krievu valodu, kā otro valstī. Mums ir jāsagatavojas šiem izaicinājumiem. Jāspēj noformulēt, ko nozīmē būt par latvieti. Savādāk visas šeit esošās kopienas vienkārši izzudīs. Visticamāk mums ir jāsāk lepoties ar savu valsti, pat ja pašreizējā politiskā iekārta to nemaz nenodrošina. Jo tikai tad, kad apzināsimies sevi, tikai tad varēsim pārvarēt nākotnes un tagadnes izaicinājumus. Naids un vardarbība nekad nebūs risinājums, jo tie tikai iznīcina, neko nedodot vietā.

Un visiem tiem (latviešiem un krieviem), kuri pamet dzimteni (Latviju), būtu vēlams pamēģināt iedomāties, kāda būtu viņu attieksme uzņemot Likteņupes krastos jaunus svešo pūļus.

Organisers used the social networking site Twitter to rally opposition to a Communist victory in legislative elections

At least 10,000 protesters gathered and police fired water cannon but were unable to stop the crowd from breaking into the buildings. telegraph.co.uk

Pašlaik Moldovā notiek plaši studentu organizēti nemieri, kuri ir vērsti pret Komunistu partiju, jo tā trešo reizi ir “uzvarējusi” Moldovas parlamenta vēlēšanās.
Vajadzētu pievērst uzmanību veidam, kā tika organizēti protesti. Viss tika aizsākts twitter.com, kur tika izziņota gatavošanās protestam, pateicoties tam savācās vairāk kā 10 000 cilvēku, kuri šobrīd aktīvi piedalās ielu kaujās. Jaunie mēdiji ir mainījuši pasauli, ja vien valsts, līdzīgi kā Ķīna, neierobežo tīmekļa pieejamību, tad politiķi nevar atļauties taisīt cūcības un nerēķināties ar iedzīvotājiem!
upd: BBC Video

Apskaitot tīmekļa plašumos nonākušās skaitļu virtenes, ir novērojama viena būtiska līdzība, tām visām ir kāda saistība ar Ropažu ielu Rīgā (apmēram ap sesto numuru).

Ko mēs no tā iegūstam kā pilsoņi? To, ka piemēram Šlesera sarunas mēnesī ir līdzvērtīgas proletārieša mēnešalgai. Visi runā par taupību, tomēr kliķe savos darbos to cītīgi ignorē, jo ir atradusi risinājumu visām problēmām- atlaižot vienkāršos darba ļaudis!

Cilvēk, tevi vērtē zemāk nekā mobilo telefonu!

13.janvāris bija bērna šļupsti- haotiska ālēšanās 800 gadu vecas pilsētas centrā. Ne demonstrācijas, ne grautiņi pret šo varu un tās nesējiem nestrādā; viņi noslēpjas aiz policistu un miesassargu mugurām, ielien savās dziļajās un komfortablajās aliņās. Viņi nebaidās, ja protestē pūlis anonīmi pie Saeimas vai kur citur, jo protestē ne jau pret katru personīgi, bet pret “viņiem” kā kopumu, jo kā zināms kolektīvā atbildība ir nulles atbildība.

Pazīstamais žurnālists Māris Zanders aicina izjaukt šo oligarhu un viņu draugu komfortu, vēršoties pie katra no viņiem personīgi. Zanders Radio SWH ēterā nosauca, kā viņš pats dēvē, ciparu kombinācijas, kurām, iespējams, ir kāda saistība ar pazīstamiem personāžiem. Māris Zanders saka:

“Un tā: 2 651 43 55. Bet ja nu šī ciparu kombinācija ir kaut kā saistīta ar Aivaru Lembergu?

2 924 30 99. Var gadīties, ka tur ir kaut kāds sakars ar Andri Šķēli;

2 668 99 66. Var gadīties, ka tur ir kaut kāds sakars ar Ivaru Godmani;

2 946 72 38. Var gadīties, ka tur ir kaut kāds sakars ar Mareku Segliņu;

2 920 70 66. Var gadīties, ka tur ir kaut kāds sakars ar Ati Slakteri;

2 920 77 70. Var gadīties, ka tur ir kaut kāds sakars ar Ainaru Šleseru;

2 928 55 53. Var gadīties, ka tur ir kaut kāds sakars ar Mārtiņu Rozi?”

Laiks nomainīt metodes. Laiks  pret katru politiķi , kurš ignorē sabiedrības intereses, vērsties personīgi. Nē, ne vardarbīgi, bet kaut vai ar neizturamu pīkstināšanu. Jā, varbūt drīz viņi nomainīs telefona numurus, vai iegādāsies telefonus ar divām simkaršu vietām, bet tik un tā agri vai vēlu mēs uzzināsim viņu jaunos, ērtos, mīkstos, patīkamos telefonnumurus un atkal dosim pa taustiņiem, lai viņi saprot, ka nav neaizskarami. Neaizskaramība ir tā sajūta, kas valdošos ir padarījusi par ķēniņiem, kuri pamanījās šo valsti novest līdz bankrotam.