Redzot peripētijas un ņemšanos ap Džohara Dudajeva gatvi, nolēmu visu mīlētajam Nilam uzrakstīt vēstuli. Ja saņemšu atbildi, protams to šeit publicēšu.

Rīgas domes priekšsēdētājam
Nilam Ušakovam,

iesniegums.

Labdien,
es kā patiess rīdzinieks, kura tēvs un tēva tēvi ir bijuši šīs pilsētas iedzīvotāji, vēlētos, lai mana dzimtā pilsēta kļūtu labāka un skaistāka, tamdēļ ierosinu Puškina ielu pārdēvēt Čaka Norisa vārdā, jo šis cilvēks mani un daudzus citus pilsoņus ir iedvesmojis, uzrunājis un veicinājis dzīves uztveres kvalitāti. Pretstatā Rīgai svešais dzejdaris Aleksandrs Puškins nav pat apciemojis šo skaisto pilsētu, kura mīt abpus Daugavas krastiem, kā arī ļoti apšaubu A.Puškina sarakstītas dzejas spēju aizskart kaut vienu mūsdienu cilvēka dvēseles stīgu. Rīga ir pelnījusi vienu skaistu un cildenu ielas nosaukumu vairāk. Rīgā ir jābūt Čaka Norisa ielai!

P.S.
Atbildi rakstiskā veidā, pēc būtības, vēlos saņemt Latvijas Republikas “Iesnieguma likumā” noteiktajā termiņā, respektīvi, ja Puškina iela tiks pārdēvēta Čaka Norisa vārdā, tad lūdzu norādīt precīzu datumu, kad tas tiks paveikts, savukārt ja mans priekšlikums tiks noraidīts, gribu saņemt atteikuma pamatojumu, kā arī paskaidrojumu, kas tieši būtu jādara, lai iela tiktu pārdēvēta.

2009. gada 28. oktobrī

Organisers used the social networking site Twitter to rally opposition to a Communist victory in legislative elections

At least 10,000 protesters gathered and police fired water cannon but were unable to stop the crowd from breaking into the buildings. telegraph.co.uk

Pašlaik Moldovā notiek plaši studentu organizēti nemieri, kuri ir vērsti pret Komunistu partiju, jo tā trešo reizi ir “uzvarējusi” Moldovas parlamenta vēlēšanās.
Vajadzētu pievērst uzmanību veidam, kā tika organizēti protesti. Viss tika aizsākts twitter.com, kur tika izziņota gatavošanās protestam, pateicoties tam savācās vairāk kā 10 000 cilvēku, kuri šobrīd aktīvi piedalās ielu kaujās. Jaunie mēdiji ir mainījuši pasauli, ja vien valsts, līdzīgi kā Ķīna, neierobežo tīmekļa pieejamību, tad politiķi nevar atļauties taisīt cūcības un nerēķināties ar iedzīvotājiem!
upd: BBC Video

Ziemeļīrijā (Tuaisceart Éireann) tagad gruzd dzirkstele, kura var aizdedzināt pulvera mucu. Īri sāk aktīvāk izteikt savu neapmierinātību ar Lielo Brāli. Var atsākties masu protesti un pretošanās. Angļi un to pakalpiņi, protams to cenšas nonivelēt līdz pāris simtu huligānu līmenim, tomēr der atcerēties, ka īru naids pret angļu okupantiem ir jau vismaz četrsimt gadus vecs. Un tā nav nekad bijusi tikai virtuves opozīcija, jo īri nav baidījušies iziet ielās, lai patriektu angļus no savas zemes.

Lai cik dīvaini tas nebūtu, tomēr Lielbritānijas valdība neapzinās savu statusu Ziemeļīrijā, jo tā uzskata to par sev piederošu teritoriju. Šāda pasaules uztvere britu apziņā ir koloniālisma sekas, kad tajos nostiprinājās uzskats, ka pasaule un jūras pieder viņiem. Skumji, jo patiecoties šai uztvere mirst cilvēki. Tādēļ Gordonu Braunu (Gordon Brown) droši var likt blakus tādiem asiņu izlējējiem kā Omar Hassan Ahmad al-Bashir (عمر حسن أحمد البشير), Ramzan Akhmadovich Kadyrov un Kim Jong-il (김정일).

Iespējams, ka šodienas svarīgākais notikums ir ne tik daudz partiju manevri jaunas valdības veidošanā, cik šodien publiskotais pētījums par sabiedrības attieksmi pret dažādām protesta formām. Proti, gandrīz 22% aptaujāto atbalstītu tik radikālu protesta formu kā parlamenta un valdības ēku ieņemšana. Māris Zanders

Par Demontētājiem sevi dēvējošā reklāmas apkarotāju grupa nerīkojas ne vardarbīgi, ne skaļi, ne viltīgi. Vēl vairāk — tā pat aicina policiju ierasties protesta kampaņās, kurās tās biedri apķēpā plakātus. Kāds ar reklāmista ķērienu veidots sauklis vēsta: “Uzmanību! Novērsiet acis no reklāmām: jums draud manipulācija.” diena.lv

Protesta veidi mēdz būt ir vardarbīgi vai miermīlīgi.
Piemēram vardarbīga protesta akcija būtu ielu sadursmes ar varas pārstāvjiem, kuras diemžēl nekad neiztiek bez cilvēku upuriem, jo vardarbība prasa savu.
Savukārt miermīlīga protesta akcija varētu būt, pirmsvēlēšanu aģitāciju laikā, plest nost no stabiem politiskās reklāmas plakātus, apzīmēt tos ar saukļiem, pietam vēlams policijas un mēdiju klātbūtnē, lai protesta akciju varētu paildzināt arī tiesas procesa laikā.
Katra proletārieša tiesības ir izvēlieties sev tīkamāko un pieņemamāko veidu, lai sasniegtu mērķi, jo nav svarīga forma, bet gan rezultāts.