Latviešu viena no problēmām, ka tie sevi nespēj apzināties kā sociālistus, jo pārāk nesenā pagātnē tomēr bija PSRS, kas ar savu totalitāro un asiņaino režīmu, samaitāja visu sociālisma jēgu un būtību par vienlīdzību. Es nenoliedzu, ka tā daļēji ir utopija, tomēr šī utopija ir atkarīga no cilvēkiem pašiem.

Kamēr latvieši labāk ir kapitālisti, un Rubiks sev ir uzurpējis sociālista lomu, tikmēr Jānis Dinevičs rosās pa Rīgas atkritumiem, un tas viņam labi sanāk, jo redz pat Andris Šķēle viņu ir ierīvējis ar mūsdienu biznesa gēlu.

Neesmu spējis nekad saprast, kā šis glumais pseido-sociāldemokrāts spēj atrast kādu, kurš ir gatavs atdot balsi par viņu?

Latvieši sāciet domāt!

Sociāldemokrāts Atis Lejiņš ir viens no retajiem latviešu politiķiem, kas ir publiski paziņojis, ka ir par sociālo vienlīdzību. Lejiņš šodien laikrakstā Diena publicētajā rakstā norāda savus mērķus politikā un viens no tiem ir:

“Turīgiem cilvēkiem arī ir jāmaksā nodokļi, jo viņi ir tādi paši pilsoņi ka visi citi. Mūsu politiķiem beidzot ir jāatceras sen aizmirstais jēdziens “taisnīgums”. Parex banku izglāba ierindas cilvēka samaksātā nodokļu nauda, un tieši uz viņa pleciem tagad gulstas lielais ārzemju parāds. Turpretī Parex bankas īpašnieki pelnīja katrs miljonu latu gadā, bet par to nemaksāja nodokļus: dividendes Latvijā ar nodokļiem neapliek. Igaunijā to dara, un tāpēc tā ir Igaunija, kas mums šodien aizdod naudu, ne mēs tai.”

Valdošā koalīcija 2008.gada beigās lieliski parādīja, kura pusē viņi nostājas krīzes brīdī; koalīcija un valdība nolēma celt nodokļus, kuri skan sabiedrības visvieglāk ievainojamās sociālās grupas, bet ieviest nodokļus dividendēm un kapitāla pieaugumam, nevēlējās. Lejiņa iesaistīšanās politikā dod cerību, ka Latvijā sociāldemokrātos sāks ieklausīties un viņus vairs neuzskatīs par kukuļņēmējiem un gaisa grābtiem populistiem.

Sociālā vienlīdzība ir jābūt mūsu visu kopīgam mērķim, ja mēs nevēlamies dzīvot līdz saknei korumpētā oligarhu valstī. Vienīgā nelaime- ir maz politiķu, kuri izvirzītu sociālo vienlīdzību par mērķi. Arī diemžēl Atis Lejiņš gatavojas kandidēt nevis vietējās Latvijas vēlēšanās- Saeimas vai pašvaldību, bet gan Eiropas parlamenta. Eiropas parlaments jau nu noteikti nebūs tā vieta, kur cīnīties par sociālo vienlīdzību Latvijā.