Ir pienācis laiks, kad jāatzīst — nacionālismam ir jābūt nošķirtam no politikas. Gluži tāpat kā reliģijai, jo aiz nacionālisma karoga vienmēr tiek paslēpta neprofesionalitāte, ideju trūkums un nespēja rast risinājumus.
Ļaudīm ir tiesības zināt par kādu politisko uzskatu novirzienu viņi grasās balsot, nevis kā pašlaik, Likteņupes krastos, balsis tiek atdotas par smukāko krievu vai latvieti. Ir apnicis, ka TB/LNNK katras vēlēšanas bļauj, ka krievi nāk, vai arī visādas VL grib sakraut slāvus vagonos un deportēt uz Sibīriju (redz, staļinisms mīt arī starp mums), tai pašā laikā ignorējot faktu, ka letiņi brīvprātīgi lido uz Īriju, nedomājot par atgriešanos Dievzemītē. Samērā līdzīgi ir ar krievu partijām (Saskaņa, Bites), kuru galvenā vēsts ir “за наших“, tas arī viss. Vēl kāda dīvaina Latvijas iezīme, ka pie mums krievu partijas tiek dēvētas par kreisām, lai gan tās ir nacionālistiskas, tomēr publiski tās tā dēvēt, laikam, skaitās politnekorekti.
Bet jābūt tak tā, ka partija vēlētājiem piedāvā savu redzējumu par valsts attīstību, nebalstot to uz jebkādiem nacionāliem principiem, piedāvājot savā vīzijā vietu katram valsts iedzīvotājam, nešķirojot to pēc tautības, ādas krāsas vai seksuālās orientācijas. Tomēr pašlaik šķiet, ka neviena partija to nav spējīga, jo tā ir pārāk sarežģīti.

Protams, vēl jau ir visādi tādi jēli veidojumi kā Vienotība un biznesa projekts PLL, bet tas jau ir cits stāsts.

Latvieši tomēr ir maza dīvaiņu tautiņa. Mēs stāvam un krītam par nacionālām vērtībām, tomēr nevīžojam izkopt savu sarunvalodu, tajā iepinot pārāk daudz rusicismus un anglicismus (vot, davai, fck, super), savai jaunajai paaudzei nedodam latviskus vārdus, bet gan meksikāņu seriālu titru burtus vai jeņķu iesaukas. Purnenē savstarpēji sarakstāmies angliski. Uzskatām, ka Latvija atrodas Austrumeiropā, lai gan mentāli un ģeogrāfiski esam Ziemeļos. Latvietis noveļ vainu par savām nedienām uz cittautiešiem, pat neapjaušot, ka visi AAA ir letiņi, arī pārsvarā kliķe un birokrāti sastāv no mums pašiem. Nacionalākos no svētkiem esam pārvērtuši par pikniku, kurā pamatuzdevumi ir pielieties un pierīties. Vairums no mums pat nezin tautasdziesmas (jā, arī līgodziesmas), rezultātā jēdz tikai ieslēgt Latvijas Radio 2, kur vienmelodiski maujot, kāds aicina piedzerties un mīlēt meitas. Protams neiztrūkstošs ir arī pēcjāņu reibuma brauciens ar auto, cenšoties izvairīties no pieķeršanas (šis ir baisi dīvaini, ļautiņi visādi cenšas pārkāpt likumus, izvairīties no nodokļiem, bet pēcāk nesaprot kādēļ valstī ir tāda nekārtība).
Mums ir svarīgas ģimenes vērtības, tomēr mūsu valstiņa izceļas uz kopējā fona, ar lielu ārlaulības bērnu skaitu, ar daudzajām vientuļajām mātēm, ar zemo dzimstību un pārāk daudz pamestiem bērniem. Redz, nav tad māmuliņas un tētiņi pratuši iemācīt šīs, skaļi deklamētās, vērtības nākamajai paaudzei.
Latvietis ienīst Briseli, bet mīl Londonu. Letiņam patīk lamāt valdību, bet kad ir iespēja pateikt kliķes pārstāvim ko sejā, tad letiņš kļūst par bijīgu ganiņu.
Kad latvietim jautā, par ko viņš balsos Saeimas vēlēšanās, viņš pārsvarā nezin, bet dziļi sirsniņā sēž vēlme nobalsot par latviskām vērtībām.

Latviešiem tik tuvais un mīļais polittehnologs Jurģis Liepnieks, ir sācis aizstāvēt ideju, ka zālītei, abpus Daugavai, ir jābūt brīvi iegādājamai un lietojamai. Tomēr es atļaušos oponēt, jo zāle, kā jebkurš cits apziņu paceļošs līdzeklis, izraisa atkarību no labsajūtas, kas rodas lietojot vielu. Mūsu ķermeņi un prāti ir iekārtoti tā, ka tie pieprasa šo laimi arvien lielākos daudzumos, kā arī vēlams lai tā būtu ilgāka un noturīgāka. Tamdēļ, zāle ir tikai pirmais solis. Der ieklausīties Dainas Blittes (bijusī probācijas dienesta darbiniece Detroitā) teiktajā:

Un lai man nestāsta, ka zālītes pīpēšana ir nekaitīga un to vajag legalizēt. Visi, pilnīgi visi, kuri pie manis nonāca kā heroīna vai kreka [kokaīna veids] lietotāji, bija sākuši ar zālīti.

Nogurušais dzinējs

Respektīvi, prāts vienmēr pieprasīs ko jaudīgāku, spēcīgāku un noturīgāku, vielu kas spēj aiznest izplatījumā un nenomest, atpakaļ uz zemes, tulītēji. Redz, tad jau zāle būs par īsu.

Jocīgi sanāk, Šķēle un Šlesers grib Latviju padarīt par melnstrādnieku zemi, kur vietējie vergo ostu dokos vai lidostu skrejceļos, bet augstskolās studē ārzemju studenti. Un tad vēl ir visādi Liepnieki, kuri, ar vielu palīdzību, mēģina panākt, ka nogurušajiem letiņu vergiem, viss apkārtējais liekas rožains un skaists. Citādi es nespēju izskaidrot Jurģa rūpes par dzīvniekiem.

Prātā šaudās daudz visādu domu un tēžu kokteilis, radās vēlme to visu pierakstīt, diemžēl haotiski:

Valstij ir pienākums rūpēties par saviem pilsoņiem, tai ir jāgādā par tiem kuri ir nonākuši grūtībās.
Valstij ir jānodrošina ikviens pilsonis ar iespēju saņemt bezmaksas medicīnisko aprūpi (bez visādām iemaksām, nodevām un līdzmaksājumiem).
Valstij ir jānodrošina ikvienam pilsonim iespēju saņemt bezmaksas izglītību (pamata, vidējo un augstāko), bez izņēmuma, jo ierobežots budžeta vietu skaits(rotācija) rada neveselīgu konkurenci, tajā cilvēcīgās īpašības kļūst sekundāras.
Valsts ir pienākums nodrošināt katra jaunā (tikko dzimušā) pilsoņa tiesības izaugt un attīsties veselīgā vidē, kur mazo dvēseli neapdraudētu ķīmiskais piesārņojums, pieaugušo vardarbīgā attieksme.
Valstij ir pienākums nodrošināt savus pilsoņus ar veselīgu uzturu (aizliegt ĢMO!).
Valstij ir jāveido apkārtējā vide kura būtu sakārtota, tai ir jānodrošina kvalitatīva infrastruktūra, pilsoņiem ērts, lēts un apkārtējai videi nekaitīgs sabiedriskais transports.
Pilsoņu vidū ir jāvalda cilvēcībai, liberālisms ļaudis padara par vēsiem un pasīviem problēmu risinātājiem, kapitālistiem.
Valstij ir jāveicina jaunu pilsoņu dzimšana, jo zeme kurā ir pārsvars veciem ļaudīm, iesīks domas lidojumā, kā arī nespēj sevi uzturēt.
Turīgākajiem sabiedrības pārstāvjiem ir jāmaksā lielāki nodokļi, lai valsts ar tai piešķirtajiem līdzekļiem spētu palīdzēt trūkumā esošajiem.
Pilsoņa ādas krāsai, dzimuma, seksuālai orientācijai nav nozīme, jo visi ir līdztiesīgi. Pilsoņiem ir jābūt kopējam sapnim.
Valsts iekārtai ir jābūt demokrātiskai visās tās izpausmes formās, jebkura tuvošanās totalitārismam ir nosodāma.
Ikvienam pilsonim ir jābūt iespējai publiski paust savu viedokli un par to netikt sodītam.
Policijai ir jārūpējas par sabiedrības drošību, nevis jābūt politiķu sargsuņiem.

Turpinājums sekos…

Vējš augstākās priedes nolauza,
Kas kāpās pie jūras stāvēja.
Pēc tālēm tās skatieniem gribēja sniegt,
Ne slēpties tās spēja, ne muguras liekt.

“Kam lauzi mūs naidīgā pretvara,
Vēl cīņa pret tevi nav nobeigta!”
Vēl ilgās pēc tālēm dveš pēdējais vaids,
Ik zarā pret varu šņāc nerimstošs naids.

Un augstākās priedes pēc lauzuma
Par kuģiem iz ūdeņiem iznira.
Pret vētru lepni cilājās krūts,
Pret vētru cīņa no jauna dūc.

“Brāz bangas tu, naidīgā pretvara,
Mēs sniegsim tāles, kur laimība.
Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt,
Mēs tāles sniegsim, kur saule aust !”
(Rainis)

Vētījums Aināram Šleseram, jo daži ir vienlīdzīgāki par pārējiem. Saite.

Mūžu vari censties dzīvot godīgi, maksāt nodokļus, būt laipnam, atdot savu sēdvietu sabiedriskajā transportā vecītim, grūtniecei vai kādam sirdzējam, neēst gaļu, lai kāds nemirtu, tomēr beigās valsts piespiež darīt šmuces neapzināti.

Redzi, režīms ir noteicis, ka katram darbspējīgajam nodokļu maksātājam ir jānogulda nauda kādā pensiju fondā, kura sekmīgās vai nesekmīgās darbības rezultātā, vecumdienās saņemsim pensiju. Savukārt šie pensiju fondi ar tiem uzticēto naudu var samērā brīvi rīkoties, to pēc saviem ieskatiem ieguldot mazāk vai vairāk riskantos darījumos.
Pieņemsim, ka līdzekļi tiek ieguldīti kreditēšanā (daļa naudas, kura tika aizdota Baltijas valstu iedzīvotājiem, caur zviedru bankām, bija un ir skandināvu pensionāru iemaksas pensiju fondos). Šiem līdzekļu pārvadītajiem (bankām) ir saistības pret pensionāriem, tamdēļ līdzekļu pārvaldītāji cenšas atgūt visu naudu, kas tika aizdota kreditēšanas drudža laikā, tomēr pašlaik to ir samērā grūti izdarīt, jo mūspusē nauda ir beigusies. Bet bankas nemet plinti krūmos un nosūta pie maksātnespējīgajiem kredītņēmējiem parādu piedzinējus. Tie nopārdod kustamo un nekustamo īpašumu, un iekasētos līdzekļus atdod atgriež pensionāriem, pensionāri ir laimīgi, jo piķis kustas. Diemžēl nepamanīts paliek aizkadrs, sačakarētā kredītņēmēja dzīve, zaudētas mājas, iespējams izjauktā ģimene, skumjākajā gadījumā cilvēks nav izturējis un padarījis sev galu.

Nauda kura atgriežas pensiju fondā ir ar nelabu smaku, ar asiņu traipiem, tomēr tas tiek ignorēts, jo fondi ir nesuši peļņu un pārticīgākas vecumdienas.

P.S.
Kā tiek izmantota Tevis noguldītā nauda? No kādiem darījumiem saņem procentus?