Delonghy Delonghy: sveiks vai var uzinat uz ko tiecas jusu saits??kada tam jega??revolucija….tad kadam sparnam jus sevi pieskaitat…

Kādu brīdi atpakaļ saņēmām šādu elektronisko vēstuli, tad tagad sniedzam atbildi.

Mūsu tīmekļa vietnes mērķis ir palīdzēt brāļiem un māsām paraudzīties uz notiekošo no cita skatpunkta, tāda kurš nav saistīts ar personisko labumu raušanu un iedzīvošanos uz līdzpilsoņu rēķina. Jēga liekas no tā ir lielāka, nekā sēdēšanai parciņā uz soliņa, dzerot alu, un vaimanāšanai par to cik slikti pašlaik ir valstī. Mēs gribam atraisīt diskusiju par iespējamiem attīstības virzieniem. Revolūcijai ir jānotiek tautas prātos nevis izlejot asinis ielās. Nekādu politisku organizāciju nepārstāvam, kā arī spārnu mums nav. Ja domāji politisko orientāciju, tad esam sociālisti pēc iekšējās pārliecības.

Politiskais klimats mainās. Jaunajai valdībai ir ievērojams sabiedrības uzticības avanss, un tās veidotāju pirmie lēmumi to vēl palielinās. No tā, cik noturīgas būs pieteiktās klimata pārmaiņas, būs atkarīgs, vai sabiedrība atbalstīs arī ļoti “sāpīgas lietas”, kuras būs jāizdara Dombrovska valdībai. Pašlaik šķiet, ka var izdoties. Aivars Ozoliņš

Vakar apstiprinātajam Valda Dombrovska ministru kabinetam pašlaik ir izdevīgs laiks veikt valsts saimniecībā, attīstībā radikālas pārmaiņas, kuras ļoti lielai sabiedrības daļai citkārt šķistu nepieņemamas. Būtiskākais aspekts, kurš pilsoņus noturēs mājās neizejot ielās, lai protestētu, ir Valda Dombrovska mesijas status. Sabiedrība cer ka Domrovska lēmumi un risinājumi spēs nodrošināt labāku nākotni, kurā vairs nebūs jāsatiekas ar grūtībām, trūkumu un netaisnību.
Tomēr Dombrovskim viņa kolēģiem jāatceras, ka viņa mesiāniskums neilgs mūžīgi, jo sabiedrībai var pietrūkt pacietības gaidīt nonākšanu Kanaānā, tad tā sāks dumpoties un kurnēt. Kā rāda pieredze, uzticības posms ir ļoti īss. Visticamākais, ka tikai pāris mēneši.

Karakasa, 16.febr., LETA–AP. Svētdien Venecuēlā notikušajā referendumā par konstitūcijas grozījumiem, kas paver ceļu populistiskajam prezidentam Ugo Čavesam valsts galvas amatu ieņemt neierobežoti ilgu laiku, uzvaru guvuši Čavesa atbalstītāji. LETA

Hugo Tu esi atkal visu sajaucis, sociālisms nav diktatūra. Diemžēl, bet Tu ej taciņu kuru ir ieminuši tavi priekšgājēji, pseido-sociālisti, kuri arī uzskatīja, ka ja valsts ir sociālistiska, tad automātiski arī autoritāra. Žēl. Pārāk bieži notiek šādas kļūdas. No tā mēs varam tikai mācīties, ka sociālisms nespēj izdzīvot viens, tam ir vajadzīga konkurence. Sociālisms spēj būt efektīvs tikai demokrātiskos apstākļos, kad centristi, labējie liek tam aktīvi darboties. Kreisas idejas nespēj pastāvēt vienas. Marks kļūdījās apgalvojot, ka sociālisms ir augstākais sabiedrības attīstības posms. Tas ir līdzvērtīgs kapitālismam, jo šie abi sabiedrības modeļi mijiedarbojas. Pirmais nevar pastāvēt bez otrā. Tādēļ, lūdzu Tevi (Hugo), nesauc Sevi par sociālistu, Tu neesi šī vārda cienīgs. Tu esi autoritatīvs, despotisks valsts vadītājs, kurš uzurpē varu, izmantojot naftas naudu, bet Tu neesi sociālists.

Kāpēc spēcīgi un dažreiz vardarbīgi sabiedrības protesti Eiropas demokrātiskajās valstīs bieži vien izraisa valdības un politikas maiņu, turpretī amerikāņi, jūtot sašutumu un pretīgumu pret savu valdību, domā, ka tikai viņu balsis nākamajās vēlēšanās var dot vēlamās pārmaiņas?

Bruno Kaufmann diena.lv

Šajās dienas latvju zemnieki panāca to, ka valdošā kliķe viņus pamana! Viņi nesēdēja mājās, viņi negaidīja jaunas Saeimas vēlēšanas, bet izteica savu neapmierinātību tagad, jo atpakaļ ceļa vairs nebija. Atpakaļ nozīmētu zaudēt savas mājas, zemi, iztikas avotu un dzīvi.
Tādēļ viņi ieradās Rīgā, lai pie Ministru kabineta novietotu zārku ar govju galvām, lai pilsētas satiksmi bloķētu ar lauksaimniecības tehniku, lai pie Rozes logiem kurinātu ugunskuru, lai aprunātos ar ministru, lai šis aktu meistars demisionētu. Zemnieki daļēji panāca savu, jo lauksaimniecība saņēma papildus finansējumu. Tomēr par kādu cenu? Nauda tika atrauta citām nozarēm.

Diemžēl, tomēr tas nenorāda uz mūsu demokrātijas izaugsmi, bet gan uz mūsu politiķu nevēlēšanos iedziļināties problēmās, ja tās neskar viņus personīgi. Viņi prasti atpirkās.

Viņi škiet nesaprot par ko ir runa. Viņi- valdošās kliķes ļaudis, piemēram, Rīgas vicemērs Andris Ārgalis, kurš savā intervijā NRA parāda savu neizpratni par to, kas notiek valstī un kas notiek ar sabiedrību. Vien viens citāts, kurā Ārgaļa kungs parāda savu dziļo izpratni par sabiedriskā radio funkcijām:

“Ap Jaungadu saslimu un biju mājās, tad arī klausījos Latvijas Radio pirmo programmu. Tās tēmas… Kā no septiņiem rītā sākas, tā līdz kādiem četriem pēcpusdienā skan gaudu sērija. Pēc tam sāk skanēt Monopols un vēl līdzīgi raidījumi. Lai šādu vienveidību laistu pa radio, droši vien vajadzētu ne vairāk kā divdesmit cilvēkus. Gan Latvijas Radio, gan Latvijas Televīzija ir nodokļu maksātāju finansēti mediji, un man reizēm arī gribētos tajos dzirdēt kādu pozitīvu ziņu. To visu var nosaukt: valsts apmaksātās negatīvās emocijas.”

Jau vairākus gadus politiķi nemitīgi sūdzas par “valsts apmaksātajām negatīvajām emocijām”. Pārāk daudz esot “negatīvo ziņu” sabiedriskajos medijos. Diemžēl jāatzīst, ka  mēs esam tur, kur esam, tieši tādēļ, ka mūsu mediji treknajos gados nebija pietiekoši “negatīvi” un uzbrūkoši politiķiem. Valdošās koalīcijas gudrie grib viegli pārvaldāmu un “pozitīvu” tautu. Latvijas Radio bankrots ir izdevīgs tādiem ļaudīm kā Andris Ārgalis, kuri labprāt vēlētos dzīvot “pozitīvisma” karaļvastī.

13.janvāris bija bērna šļupsti- haotiska ālēšanās 800 gadu vecas pilsētas centrā. Ne demonstrācijas, ne grautiņi pret šo varu un tās nesējiem nestrādā; viņi noslēpjas aiz policistu un miesassargu mugurām, ielien savās dziļajās un komfortablajās aliņās. Viņi nebaidās, ja protestē pūlis anonīmi pie Saeimas vai kur citur, jo protestē ne jau pret katru personīgi, bet pret “viņiem” kā kopumu, jo kā zināms kolektīvā atbildība ir nulles atbildība.

Pazīstamais žurnālists Māris Zanders aicina izjaukt šo oligarhu un viņu draugu komfortu, vēršoties pie katra no viņiem personīgi. Zanders Radio SWH ēterā nosauca, kā viņš pats dēvē, ciparu kombinācijas, kurām, iespējams, ir kāda saistība ar pazīstamiem personāžiem. Māris Zanders saka:

“Un tā: 2 651 43 55. Bet ja nu šī ciparu kombinācija ir kaut kā saistīta ar Aivaru Lembergu?

2 924 30 99. Var gadīties, ka tur ir kaut kāds sakars ar Andri Šķēli;

2 668 99 66. Var gadīties, ka tur ir kaut kāds sakars ar Ivaru Godmani;

2 946 72 38. Var gadīties, ka tur ir kaut kāds sakars ar Mareku Segliņu;

2 920 70 66. Var gadīties, ka tur ir kaut kāds sakars ar Ati Slakteri;

2 920 77 70. Var gadīties, ka tur ir kaut kāds sakars ar Ainaru Šleseru;

2 928 55 53. Var gadīties, ka tur ir kaut kāds sakars ar Mārtiņu Rozi?”

Laiks nomainīt metodes. Laiks  pret katru politiķi , kurš ignorē sabiedrības intereses, vērsties personīgi. Nē, ne vardarbīgi, bet kaut vai ar neizturamu pīkstināšanu. Jā, varbūt drīz viņi nomainīs telefona numurus, vai iegādāsies telefonus ar divām simkaršu vietām, bet tik un tā agri vai vēlu mēs uzzināsim viņu jaunos, ērtos, mīkstos, patīkamos telefonnumurus un atkal dosim pa taustiņiem, lai viņi saprot, ka nav neaizskarami. Neaizskaramība ir tā sajūta, kas valdošos ir padarījusi par ķēniņiem, kuri pamanījās šo valsti novest līdz bankrotam.