Brāļi un māsas, redzot kā mūsu pašu vēlētie tautas kalpi, dzen nabadzībā Latvijas iedzīvotājus, nospļaujoties par tādu varbūtību, ka mēs to kādā brīdī iespējams garīgi un fiziski neizturēsim, rakstu šodien uzsaukumu.

Kādēļ jūs (ministri, deputāti un oligarhi) nesaprotat, ka izsalcis, dusmīgs un bezizejā esošs cilvēks spēj paveikt lietas kurām vairs var nebūt sasaiste ar morāles normām. Šāda spriedze rada nevien risku atrasties uz ielas vienkāršajiem pilsoņiem, kurus var apdraudēt laupītāji, bet arī valsts vīriem pašiem, jo nav izslēgts, ka kādu dienu pie jūsu māju durvīm var klauvēt linča tiesas kārs pūlis. Šim pūlim nekas cits neinteresēs, kā vien rast gandarījumu, iznīcinot izvēlēto upuri. Šādā gadījumā, valstī var izcelties masveidīgas nekārtības, kuru sekas var būt militāra diktatūra. Latvijas Republika var beigt pastāvēt, jo tā būtu izsmēlusi savus eksistences resursus. Tādēļ aicinu Valdi Dombrovski, sākt rīkoties racionāli, mūsu kopējo problēmu nevar atrisināt matemātiski, jo aiz katra skaitļa stāv cilvēki. Valstij ir jāvairo ienākumi, nevis tikai jāapcērp izdevumi, ir beidzot jāsamazina birokrātu armija un jāpārstāj likt politiķus visos iespējamos amatos (iesaku izstrādāt normu, ka politisko partiju biedri nedrīkst ieņemt amatu valsts uzņēmumos). Valstij ir jārod līdzekļi tautsaimniecības atjaunošanai, respektīvi infrastruktūras atjaunošana (dzelzsceļš, ceļi utt.), jaunu valsts nozīmes objektu celtniecība (slimnīcas, cietumi, skolas, elektrostacijas utt.), tās visas būtu papildus darbavietas un nodokļi, kuri nonāktu atpakaļ valsts Kasē. Lūdzu beidziet tēlot uzpūtīgo Aņanu! Ja nespējat paši to paveikt saviem spēkiem, tad pieņemiet darbā speciālistus, kuri var izstrādāt stratēģiju problēmu atrisināšanai. Tas izmaksās daudzas reizes lētāk, nekā pašreizējā haotiskā darbošanās.

P.S. Dombrovska kungs, es zinu, ka Jūsu lapa darbojas uz WordPress dzinēja, tādēļ pilnīgi droši esat saņēmis informāciju par saiti uz jūsu tīmekļa vietni no šejienes.

Katru gadu pirmajā maijā sapulcējas ļaužu pulciņš pie Dailes teātra, lai apliecinātu, ka arī velosipēds ir pilntiesīgs pilsētas satiksmes dalībnieks, tikai nekaitīgāks apkārtējai videi par auto. Tomēr pilsētas un valsts varas iestādes uz to reaģē slimīgi un represīvi. Mums atliek tikai salīdzināt šo akciju ar ikgadējo motorsezonas atklāšanu, lai saprastu kurā pusē atrodas valdošās kliķes pārstāvji. Un cik patiesi viņi ir savus spriedelējumos un rūpēs par apkārtējo vidi. Atcerēsimies kā bijušais Rīgas mērs Andris Ārgalis piedāvāja samazināt gājēju ietves, lai automašīnām būtu vairāk vietas kur stāvēt sastrēgumos. Rīgas pilsēta vēl arvien trūkts priekšstata, kā veidot pilsētā satiksmi, kura būtu ikvienam pilsētniekam ērta neatkarīgi no izmantotā pārvietošanās veida. Tādēļ aicinu ikvienu pievienoties 1. maija kopīgajam velobraucienam Kritiskā Masa (Dailes teātris 13:00).

Šodien ir 16.marts. 16.marts ir kļuvis par jēdzienu, kas apzīmē latviešu un krievu ekstrēmistu vēlmi sevi izrādīt un uz leģionāru fona sevi parādīt un iegūt politisku kapitālu. Šķiet visi ir aizmirsuši, kādēļ 16.marts ir kļuvis par dienu, kurā iežogo Brīvības pieminekli un dienu, kurā Rīgā ir tik droši kā nevienā citā gada dienā.

16.marts nav svētki, tā drīzāk ir kārtējā latviešu traģiskās vēstures piemiņas diena, jo tieši 16.martā 1944.gadā abas latviešu leģiona divīzijas vienīgo reizi Otrā pasaules kara laikā kopīgi cīnījās Krievijā, pozīcijās pie Veļikajas upes un cieta smagus zaudējumus. Šodien, vieni (latviešu nacionālisti) vēlas 16.martu padarīt par varoņu dienu, bet otri (krievu ekstrēmisti) grib šajā dienā visus latviešus padarīt par fašistiem.

16.marts nav varoņu diena. 16.marts ir simbols totalitārisma dzirnakmeņos samaltajiem latviešu likteņiem un, protams, šai piemiņas dienai nav nekā kopīga ar nacisma heroizāciju vai “vēstures pārrakstīšanu”. Leģionāri, lai arī kā mēs to gribētu, necīnījās par “Latvijas brīvību”, viņi bija totalitāra režīma (nacisma) upuri, kuri, lielākoties spaidu kārtā, bija spiesti karot pret citu totalitāru sistēmu– komunismu. Šodien mēs pieminām tos latviešus, kuri krita Otrā pasaules kara laikā zem svešiem karogiem, svešas armijas formās, mēs pieminām tos latviešus, kurus svešas varas padarīja par saviem ķīlniekiem.

Abi totalitārie režīmi ir aizgājuši nebūtībā, bet vēl arvien ir cilvēki, kuri  padara leģionārus par saviem ķīlniekiem, rīkojot dažādas akcijas ar mērķi uz leģionāru fona izcelt sevi– neļausim viņiem to!

Ziemeļīrijā (Tuaisceart Éireann) tagad gruzd dzirkstele, kura var aizdedzināt pulvera mucu. Īri sāk aktīvāk izteikt savu neapmierinātību ar Lielo Brāli. Var atsākties masu protesti un pretošanās. Angļi un to pakalpiņi, protams to cenšas nonivelēt līdz pāris simtu huligānu līmenim, tomēr der atcerēties, ka īru naids pret angļu okupantiem ir jau vismaz četrsimt gadus vecs. Un tā nav nekad bijusi tikai virtuves opozīcija, jo īri nav baidījušies iziet ielās, lai patriektu angļus no savas zemes.

Lai cik dīvaini tas nebūtu, tomēr Lielbritānijas valdība neapzinās savu statusu Ziemeļīrijā, jo tā uzskata to par sev piederošu teritoriju. Šāda pasaules uztvere britu apziņā ir koloniālisma sekas, kad tajos nostiprinājās uzskats, ka pasaule un jūras pieder viņiem. Skumji, jo patiecoties šai uztvere mirst cilvēki. Tādēļ Gordonu Braunu (Gordon Brown) droši var likt blakus tādiem asiņu izlējējiem kā Omar Hassan Ahmad al-Bashir (عمر حسن أحمد البشير), Ramzan Akhmadovich Kadyrov un Kim Jong-il (김정일).

Jau kopš studiju gadiem izjūtu skepsi pret ekonomiku kā zinātni, jo tai nav precīzi nedefinētu pamatnostādņu un viss tiek balstīts uz teorijām, kuras bieži nestrādā dažādu apstākļu dēļ. Ekonomistu prognozes pārsvarā ir neprecīzas, varu pat apgalvot, maldinošas.

Izlasot šī mēneša “Rīgas Laikā” interviju ar Andri Strazdu ” Spainis un govs galva”, kurā tiek apspriesta pašreizējā finanšu situācija.

Inese Zandere: Jā teorētiski visas lietas ir tik pārskatāmas, ar skaitļiem un tabuliņām attēlojamas, no kurienes tad šis aklums?
Andris Strazds: Nē, tendences ir redzamas. Es mazliet oponētu tam, ka visi šie skaitļi ir tik ļoti prognozējami, bet tendences gan. Kāpēc cilvēki ir akli pret to — ir vairākas atbildes. Valdības pusē ir droši vien tā, ka vienkārši savtīgas īstermiņa intereses ņem virsroku pār sabiedrības labuma redzējumu un ilgtermiņa perspektīvu.

Nemainīju savus uzskatus ne par grādu, tik vairāk tos nostiprināju.

Tomēr uz visa šī fona Dmitrija Smirnova apokalipses pilnie spriedelējumi, kuros var saredzēt Puzes purva ķeizara pasūtījumu (velti Smirnovu dēvēt par mūslaiku disidentu), sāk piepildīties, pateicoties vakardienas Eiropas Savienības birokrātu spriedumam.

Latvia must “rigorously” implement wage cuts and implement other measures to achieve the deficit target of 5.3 percent of GDP this year. bloomberg.com

Iespējams, ka šodienas svarīgākais notikums ir ne tik daudz partiju manevri jaunas valdības veidošanā, cik šodien publiskotais pētījums par sabiedrības attieksmi pret dažādām protesta formām. Proti, gandrīz 22% aptaujāto atbalstītu tik radikālu protesta formu kā parlamenta un valdības ēku ieņemšana. Māris Zanders

Par Demontētājiem sevi dēvējošā reklāmas apkarotāju grupa nerīkojas ne vardarbīgi, ne skaļi, ne viltīgi. Vēl vairāk — tā pat aicina policiju ierasties protesta kampaņās, kurās tās biedri apķēpā plakātus. Kāds ar reklāmista ķērienu veidots sauklis vēsta: “Uzmanību! Novērsiet acis no reklāmām: jums draud manipulācija.” diena.lv

Protesta veidi mēdz būt ir vardarbīgi vai miermīlīgi.
Piemēram vardarbīga protesta akcija būtu ielu sadursmes ar varas pārstāvjiem, kuras diemžēl nekad neiztiek bez cilvēku upuriem, jo vardarbība prasa savu.
Savukārt miermīlīga protesta akcija varētu būt, pirmsvēlēšanu aģitāciju laikā, plest nost no stabiem politiskās reklāmas plakātus, apzīmēt tos ar saukļiem, pietam vēlams policijas un mēdiju klātbūtnē, lai protesta akciju varētu paildzināt arī tiesas procesa laikā.
Katra proletārieša tiesības ir izvēlieties sev tīkamāko un pieņemamāko veidu, lai sasniegtu mērķi, jo nav svarīga forma, bet gan rezultāts.