Esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem skola nekad neiedvesa prieku. Vienmēr biju nogurusi no tā, ka man turp bija jādodas, bet tagad nogurstu pat no tā, ka man turp jāved savs bērns. Kad vedām meitu uz pirmo klasi, mēs bijām mazliet apjukuši, nevīžīgi centāmies uzmundrināt ne tikai viņu, bet arī paši sevi.
Pienācis kārtējais 1. septembris. Tad es aizdomājos, ko es teiktu savam bērnam, būdama ar savu tagadējo vecāka pieredzi.
Manas atmiņas par pirmo klasi ir tādas, kādas tās ir, tādēļ savam bērnam es teiktu šādi:
Netiecies pēc labiem vērtējumiem
Tajos nav nekādas vērtības. Jūs paši iekšēji uzstādāt sev latiņu, nevis ļaujat to izdarīt kaut kādām atzīmēm.
Tev nav pienākums ar kādu draudzēties – pietiks vien ar to, ka būsi laipns
Jā, skolas laika draudzība ir laba lieta. Taču var gadīties arī tā, ka šajā kolektīvā vienkārši nav jūsu cilvēka. Nebēdājiet, jo viss vēl ir tikai priekšā!
Skolā vairs neiet “jaukie un mīļie bērniņi”
Jūs esat sanākuši kolektīvā, kurā aug jau pilnvērtīgas personas. Šis kolektīvs jūs pavadīs vairākus gadus no vietas, tādēļ spilgtākās personības pamanīsiet uzreiz. Jau no pirmās dienas sāksies attiecību kārtošana. Pacentieties pienācīgi iederēties kolektīvā. Neļaujiet sevi apbižot.
Neiesaisties kontaktā ar huligāniem
Ja kolektīvā izveidojusies situācija, kurā huligāni noliek pie vietas kādu, kas ir vājāks par viņiem – nekāda gadījumā nepievienojies tiem! Pastāsti par šo situāciju mammai. Es atradīšu īsto pieaugušo skolā, kas palīdzēs mums tikt galā ar šo situāciju.
Nevienam nav tiesības smieties vai pazemot tevi – īpaši jau skolotājam
Mums skolā bija viena skolotāja, kurai ļoti patika publiski apspriest un apsmiet katra skolēna kļūdas – krasi un klaji smejoties par pilnīgi katru no mums. Tas ir ļoti nepareizi!
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā