1992. gadā atjaunotās neatkarīgās Latvijas likumdošana dekriminalizēja homoseksuālās attiecības, taču sabiedrība seksuālās minoritātes joprojām uztver piesardzīgi. Ļoti daudzi viņu vēlmi publiski apliecināt savas jūtas, kā arī juridiski nostiprināt partnerattiecības uztver kā apdraudējumu sabiedrības pamatvērtībām un tikumiskā pagrimuma izplatību, raksta žurnāls Māja viesis un portāls la.lv.
Arī kārtējais Baltijas praids, kas sestdien, 9. jūnijā, notika Rīgā, atkal izraisīja krasi pretēju reakciju. Taču salīdzinājumā ar padomju laikiem, kad homoseksuāli orientētie cilvēki bija pakļauti oficiālās varas manipulācijām un viņiem sava identitāte bija jāslēpj, situācija, protams, ir krietni mainījusies.
Ar slepenības plīvuru
Padomju Savienībā vīriešu homoseksualitāte bija kriminālnoziegums; sievietēm to uzskatīja par garīgu traucējumu izpausmi. Vēsturniece Ineta Lipša: “Pirmās padomju okupācijas laikā 1940. – 1941. gadā un kopš otrreizējās padomju okupācijas 1944. –1945. gadā līdz 1961. gada 1. aprīlim spēkā bija attiecīgais KPFSR Kriminālkodeksa 154. a pants, kas par faktu paredzēja sodīt ar ieslodzījumu cietumā uz laiku no trim līdz pieciem gadiem.
Lasi arī: Laurim Reinikam pēc atgriešanās no ASV Latvijā ir “grūta dzīve”
Tātad padomju okupācija uzspieda Latvijas sabiedrībai savu politizēto/homofobisko teroru.” Jau kopš 1934. gada 1. aprīļa PSRS par homoseksuālām darbībām draudēja līdz pat piecu gadu cietumsods. Lai no tā izvairītos…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk