Es esmu tāda, kāda esmu
Nē, protams, katram cilvēkam ir visas tiesības pastāvēt uz savu unikalitāti un neatkārtojamību. Nekā slikta tur nav – problēma ir tāda, ka aiz šīs frāzes “es esmu tāda, kāda esmu” daudzas sievietes ir pieradušas slēpt savus trūkumus – tā vietā, lai tos labotu. Un neslēpt, bet gan drīzāk attaisnot, pastāvēt uz savām tiesībām tādus paturēt.
Tā sevišķi bieži grēko feministes, kuras, slēpjoties aiz šādas devīzes, var propagandēt, ko vien sirds vēlas: spalvainas paduses, tauku riņķus, elementāru zināšanu trūkumu vari privātīpašniecisku attieksmi pret vīriešiem. Pakļaujoties kritikai (lielākajā daļā gadījumu – absolūti pelnītai), tādas sievietes nevar atrast prātīgus argumentus savas pozīcijas aizstāvībai, un tiek izmantots pēdējais arguments: “Es esmu tāda, kāda esmu”. Tas kā likums patiesībā nozīmē “Es esmu nekāda”. Tāpēc, ka īstam cilvēkam vienmēr atradīsies spilgtāki epiteti, lai sevi raksturotu.
Ne par vienu sievieti, no kuras es esmu dzirdējis šo frāzi, neko labu pateikt es nevaru. Turklāt viena no viņām bija ļoti skaista – bet dzēra kā zirgs (galu galā no viņas skaistuma maz kas palika pāri) un bija rūdīta maita. Vēl viena šī teiciena mīļotāja noveda savu vīru (…to pašu) līdz pārvēršanās par nelabojamu izdzimteni, kāda bija arī pati.
Tāpat šo mēslu bieži var redzēt kā statusa apzīmējumu sociālajos tīklos. Spriežot pēc lapu pieauguma, kuros izteiciens parādās, to īpašnieces nekur tālu no iepriekš minētajām nav. Marasma kvintesence ir brīdis, kas bieži atkārtojas, kad šajā frāzē iezogas nospiedums, un rezultātā sanāk apgalvojums “Es esmu tāda kaka” (kas, manuprāt, vairāk atbilst patiesībai).
P.S. Šāds viedoklis nav mēģinājums apvainot visas sievietes, kuras aizstāv savu individualitāti. Tas vienkārši ir padoms atturēties no parazītfrāzes, kas vairāk raksturīga sekla rakstura būtnēm bez individualitātes.
