Dižkoki, ko Latvijas Dabas fonds (LDF) pasludinājis par 2018. gada dzīvotni, ir ne tikai Latvijas tradicionālās ainavas elementi, bet arī būtiski bioloģiskās daudzveidības uzturēšanā un vairošanā, ziņo Latvijā vadošais ziņu portāls la.lv
Lasi vēl: Neglaimojošs fakts: Latvijā dzīvojošie parādnieki atpūšas ārzemēs
Uz viena veca koka pētnieki spējuši saskaitīt pat vairākus simtus dažādu sugu, kuras to izvēlējušās par savu mītnes vietu. Pēc tam kad koka mūžs beidzies, tas dod mājas pat vēl lielākam skaitam dzīvnieku un augu, nekā dzīvs būdams.
Tā lapkoku praulgrauzis – viena no visvairāk sargātajām kukaiņu sugām pasaulē – apdzīvo tieši vecos ozolus ar dobumiem, jo kukaiņu kāpuri attīstās, divus trīs gadus pārtikdami tikai no prauliem. Arī košā zeltpore – visā Eiropā viena no visvairāk apdraudētajām piepēm – var dzīvot tikai uz veciem, vairākus gadsimtus augušiem ozolu stumbriem.
Ķērpju mežs dod mājas simtiem sīkbūtņu
“Jo vairāk ainavā dažādu elementu, jo lielāka dabas daudzveidība. Katrai koku sugai ir savi apdzīvotāji, akmeņu krāvumam atkal savi, tāpat arī dzīvžogam, pļavai, aramzemei… Un ir labi, ja ainavā ir mazliet no katra šā elementa. Protams, vajag jau kaut kur arī pilnīgu klajumu. Koki ļauj ar tiem saistītai biodaudzveidībai pastāvēt tur, kur bez kokiem tā nepastāvētu,” skaidro LDF eksperts biologs Viesturs Lārmanis. “Ja kādā laukā ir koks, īpaši, ja tas ir liels un vecs, tas ir apaudzis ar dažnedažādiem ķērpjiem, kuri pļavā vai labības laukā neaug. Šie ķērpji no dažādu sīkbūtņu viedokļa ir kā mežs. Šo sīkbūtņu tur ir simtiem, tūkstošiem, un tie savukārt kalpo kā barības bāze putniem.” Tā varenos ozolus mēdz izvēlēties pelēkais mušķērājs, kurš tradicionāli ligzdu vij uz lauku sētas pakšiem. Arī baltā cielava var apmesties kāda lielāka koka zaros. Lakstīgalas gan izvēlas krūmu pudurīšus ūdeņu malās, kas arī ir Latvijas tradicionālās ainavas elements. Upe, kas plūst cauri klajumiem, kur ik pa brīdim sastopami krūmu puduri vai lielāka krūmu grupa, ir īstā lakstīgalas dzīves vieta. Kad upes mala ieaug mežā, lakstīgalas tur vairs nemitinās. Reizēm lakstīgala apmetas arī ceriņkrūmā pie mājas vai augļudārzā.
“Vecais no bioloģiskās daudzveidības viedokļa ir vērtīgāks nekā jaunais,” teic biologs. “Jo vecāks koks, jo vairāk uz tā dzīvo radību. Koks ar dobumu un iztrupējušu vidu var augt vēl vairākus gadsimtus, īpaši ozoli. Pat ja koks nokalst, no sugu daudzveidības viedokļa tas dažkārt ir pat vērtīgāks, un, ja gluži negāžas virsū, būtu vēlams to paturēt ainavā. Kukaiņi un sīkbūtnes piesaistīs putnus, un tā cilvēkam būs vairāk putnu dziesmu un palīgu cīņā ar dārza kaitēkļiem,” stāsta LDF eksperts.
Lielie, atsevišķi stāvošie koki ir arī svarīga vieta putniem kā atpūtas punkts starp pārlidojumiem un medījuma novērošanas postenis – piemēram, mazajam ērglim tas ir ļoti būtisks ainavas elements, kas veido labu barošanās vietu.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā