Kādēļ kategoriski aizliegts risināt citu cilvēku problēmas

Kādēļ tā notiek?

Diemžēl mēs paši izprovocējam šos notikumus. Tieši tādēļ, ka cenšamies palīdzēt. Patiesībā tas nāk tikai par ļaunu, turklāt abām iesaistītajām pusēm. Kad mēs cenšamies kādam palīdzēt, mēs patiesībā atņemam šim cilvēkam spēkus to izdarīt pašam. Jebkurā no šādiem gadījumiem cilvēks it kā paliek mums parādā. Mēs viņu savā veidā uzsēdinām sev uz kakla – lielākā vai mazākā mērā, bet šis cilvēks kļūst par mūsu parādnieku. Reizēm mēs neapzināti nomainām viņu panākumus ar savējiem.

Lasi vēl: «Ar zobiem rāvu nost viņai ādu»: Vīrietis 4 stundas ņirgājās par meiteni, nokoda viņai degunu un ausis

Cik bieži mēs atļaujamies cits citu pārtraukt?

Reizēm sievietes publiski cenšas pārtraukt vīriešus, lai kaut ko pamainītu, izkoriģētu viņu – tā ir publiska cieņas neizrādīšana.
Runa – tā ir enerģija. Pārtraukt runu nozīmē pārtraukt enerģijas plūsmu. Kad sieviete publiski izlabo sava vīrieša sacīto, viņa pazemo viņu un samazina viņa statusu sabiedrībā. Tas ir kā sitiens pa viņa sociālo nozīmi. Šādā veidā sievietes cīnās par varu. Šis darbojas kā kaitējums abām pusēm, jo tiek bojāta viņu savstarpējā tuvība.
Vīrietis, kas pārtrauc sievieti – izrāda savu varu un pārākumu. Šādi vīrietis cenšas (pēc viņa uzskatiem) izlabot nestrukturētu un bezsistemātisku domu plūdumu.

Cik bieži mēs mainām bērna kustēšanās trajektoriju?

Piemēram, mazais cilvēks skrien pa savām darīšanām – viņam ir labi un nedraud nekādas briesmas. Pieaugušie bieži vien iejaucas bērna kustību trajektorijā, nemaz neļaujot tam pabeigt savu kustību līdz galam.
Kad bērns ir nodarbināts ar rotaļām, viņš, atšķirībā no pieaugušajiem, ir pilnībā pakļāvies tikai tam. To var nosaukt par pilnīgu iegrimšanu smadzeņu labajā puslodē. Kad bērns tiek izrauts no šīs vides, nostrādā signāls smadzenēm par pārslodzi, rodas histērijas un zūd uzticēšanās moments.
Psihologi, kas darbojas ar ķermeni, ļoti bieži strādā ar kustības nepabeigšanas momentu.
Kad mēs kaut kādu iemeslu dēļ pārtraucam kustību – vairākos līmeņos rodas bloks, no kura sāk augt vairums dažādu simptomu. Kad mēs mainām bērna kustību trajektoriju, mēs zogam viņam spēkus. Tā visa ir necieņa, kas bērnam atstāj sajūtu, ka “Es nevaru pat neko ietekmēt!”

Lasi vēl: Marinēti tomāti 10 minūšu laikā. No sākuma bērni šķobijās par šo recepti, bet tagad ēd uz nebēdu!
Kad mēs iejaucamies ar saviem ieteikumiem, halucinācijām un darām kaut ko cilvēka vietā, ko viņš ir spējīgs izdarīt pats – tā nav palīdzēšana, bet gan cilvēka padarīšana par invalīdu. Tā nav mīlestība, tā ir cenšanās pierādīt pašam sev savu varenību un iespējas.
Tas cilvēks, kam ir problēma, ir vienīgais, kas to drīkst risināt un nest uz saviem pleciem. Ja kāds cits vēlas nest šī cilvēka problēmu, tad viņš šo cilvēku padara par vārguli. /Berts Hellingers/

avots

Iesaki šo rakstu citiem!

Pievienot komentāru