Mācītājs prasīja bērnu nama darbiniecei: “Kādēļ visi bērni klusē? Neviens neraud…” Atbilde atstāja rētu viņa sirdī

“Pirms pāris dienām mana meitiņa ļoti traki raudāja – viņai nāk ārā zobiņi. Lai kaut kā nomierinātu meitiņu, iegūlos pie viņas blakus gultiņā. Meita nomierinājās, bet es aizmigu… Pamodos tad, kad Mets jau bija mājās. Es paskatījos uz viņu, bet viņam acīs bija asara, pats uzvedās kaut kā ļoti satraukti. Es painteresējos, kas tieši viņu satrauc. Vīrs teica, ka viss esot kārtībā. Vienkārši brīdī, kad viņš mūs abus ieraudzījis guļam, saprata, cik ļoti viņš mīl gan mani, gan meitu. Vēl viņš piebilda, ka šī situācija atgādināja viņam to, ko savulaiks vīram bija stāstījis mācītājs.

Lasi vēl: Asaras, sāpes, skumjas un pat kautiņi? Ekstrasensi stāsta kā šo attiecībās novērst

Tajā dienā mēs pirmo reizi atstājām meitiņu mājās, bet paši devāmies uz svētdienas dievkalpojumu. Pēc dievkalpojuma mēs piegājām parunāt ar savu mācītāju un viņš mums pastāstīja kādu atgadījumu.
Viņš ļoti bieži brauktā uz bērnu namiem un internātiem visā pasaulē. Taču īpaši viņu pārsteidza bērnu nams Ugandā. Tur valdīja ļoti neparasta atmosfēra. Istabā, kurā atradās apmēram 100 jaundzimušo, bija pilnīgs kapa klusums. Viņš nekad agrāk nebija redzējis to, ka tik liels bērnu daudzums atrodas pilnīgā klusumā – neviens neraudāja un pat nešņukstēja. Viņam šķita, ka tās nebija īstas bērnu gultiņas ar bērniem tajās…
Mācītājs pajautāja bērnu nama darbiniecēm: “Kādēļ visi bērni klusē? Neviens no viņiem pat neraud!” Darbinieces atbilde uz visiem laikiem atstāja viņa sirdī rētu… Viņa teica, ka visi ar krūti barojamie bērniņi, nokļuvuši bērnu namā, uzreiz raud. Zīdaiņi nav spējīgi runāt, tādēļ vienīgais veids, kā par sevi atgādināt, ir raudot. Viņi raud tad, kad izjūt sāpes, izsalkumu, diskomfortu vai arī viņiem vienkārši ir nepieciešama uzmanība. Taču, ja uz viņu raudām netiek reaģēts, tad jau pēc kādām septiņām dienām bērni vairs neraud. Viņi saprot, ka viņi nevienam nav vajadzīgi, neviens neieradīsies viņus mierināt.


Klusums ir kā liecinieks tam, ka šo bērnu sirsniņās ir iestājusies bezcerība un vientulība. Vēl būdami pavisam maziņi viņi saprot, ka, iespējams, nekad netiks paņemti mīlošās mājās. Mēs ar Metu devām viens otram solījumu, ka nekad neignorēsim savu bērnu raudas. Lai arī cik ļoti gribas gulēt, lai arī cik ļoti esam noguruši – vienmēr nomierināsim savu meitiņu.
Tajā dienā, kad Mets ieraudzīja mūs abas gultiņā, viņš visu saprata pat bez vārdiem. Kamēr mēs gulējām, vīrs pagatavoja mums vakariņas. Kad es pamodos, viņš mums teica: “Es mīlu jūs abas vairāk nekā jebko citu uz šīs pasaules!”
Pēc šī stāsta izlasīšanas, acīs sariešas asaras. Vecāki – mīliet savus bērnus un vienmēr stāstiet viņiem par to! Tas padarīs jūsu bērnus par daudz laimīgākiem cilvēkiem!

avots

 

Iesaki šo rakstu citiem!

Pievienot komentāru