Tas notika Kolorado. Bija nelabvēlīga ģimene, kur māte gandrīz katru dienu stipri dzēra, un šajā ģimenē auga piecgadīgā Kārena.
Tajā laikā māte jau dzīvoja kopā ar jauno civilvīru, jo ar Kārenas īsto tēvu bija šķīrusies. Arī patēvs dzēra kompānijas pēc, tāpēc gar meitenes audzināšanu nevienam nebija daļas. Varētu teikt, ka māte ne visai ieredzēja savu meitu un, būdama alkohola reibumā, bieži mēdza pacelt roku pret Kārenu.
Bet Ziemassvētku priekšvakarā notika pavisam briesmīga situācija, māte, būdama ļoti stipri piedzērusies, izdzina Kārenu no mājas.
Meitenīte klīda pa ielām, nesaprazdama, kas ar viņu notiek. Tā uz ielas viņa dzīvoja vairāk nekā mēnesi, kamēr viņu pamanīja labsirdīgi paveci cilvēki. Kārena viņiem izstāstīja savu stāstu, un viņi pat uz brīdi pamira no tādas necilvēcības.
Tālāk nekavējoties tika pieņemti mēri, situācijas vaininieki tika bargi sodīti. Bet meitenīti adoptēja vecie cilvēki, kur viņa dzīvoja un saņēma pienācīgu izglītību. Tagad Kārena dzīvo laimīgi un pagātni atceras kā ļaunu murgu.
Pēc 20 gadiem Kārena nejauši satika savu īsto māti, kura tajā brīdī ļoti raudāja un lūdza piedošanu. Taču Kārena tā arī nespēja viņai piedot, jo par saviem vecākiem uzskata tos cilvēkus, kas viņai palīdzēja grūtā brīdī. Līdz pat šai dienai šie cilvēki attiecas pret Kārenu, kā pret savu meitu.
Morāle: Mēs esam atbildīgi par tiem, ko laižam pasaulē. Sargiet savus tuviniekus! Palieciet cilvēki!