“Par to, ka man pietrūka mīlestības”. Lasīt visiem vecākiem bez atrunām!

Tas, kurš tiek uzskatīts par psihologu otrā galā, stulbi uzbrauca bērnam. “Kā tu iemācīsies?” Vai jūs sazinājāties ar savu māti un sakāt, ka esat pazaudējis atslēgu? Tātad, ko tālrunis ir aizmirsis – varat pajautāt savam draugam. Vai tu ej uz skolu? Nu, un saki, ka viņi nekur tevi nelaiž! “Tad tas, kurš tiek uzskatīts par psihologu, vienkārši aizgāja. Vienkārši nolika tālruni uz galda un aizgāja, mēs dzirdējām papēžu klaudzoņu. Pēc dažām minūtēm viņa atgriezās un jautāja: “Vai tu vēl esi šeit?” Nu … mēģini runāt ar saviem vecākiem. Visu labu. ”

*****

Vēl man ir studente, kura pāris nedēļas atpakaļ pusnaktinoraudāja uz manas krūts. Tas notiek tāpēc, ka šajā apmācību laikā bērniem sāk nākt ārā visas lietas, ka viņi jau sen turējuši sevī. Mēs runājām par to, ka meitene naktī sēž sociālajos tīklos. “Un kur citur es varu sazināties? Raud bērns. “Es baidos gulēt vienatnē!” Un mana māte iet spēlēt biljardu! Viņa ir precējusies, un man būs jāpārceļas uz vīra māju! Bet es ienīstu viņu, viņš vienmēr smējās par to, ka es ko daru, un mana māte saka, tas ir nav nekas traks, un lai es pierodot, jo man dzīvētas noderēs! “Es tikos ar šo māti un parunāju par biljardu. Meitenes māte teica, ka viņa spēlē naktī, un naktī, bērniem vajadzētu gulēt.

*****

Man ir zēns, kurš pagājušajā gadā dalījās reālajā traģēdijā ar puišiem: pastāvīgi konflikti ar vecākiem. Viņi tos rīkoja katru dienu. Tie bija skaļi. Reiz māte pat devās prom uz mēnesi. Un aprīlī šī māte piezvanīja man un teica, ka nākamajā mēnesī zēns nepiedalīsies nodarbībās, jo ​​viņam ir trījnieks ģeometrijā.

Lasi vēl: Sievas izsakās skarbi par mīļākajām: kas ar tām sievietēm nav kārtībā, ka viņas karas kaklā svešiem vīriem?

Es to nevarēju izturēt. Es teicu mātei, ka viņa cenšas atņemt bērnam vienīgo vietu, kurā viņš ir ieinteresēts un kurā viņš tiek uzklausīts. Ka ir grūti mācīties ģeometriju, kad aiz sienas divi vienlīdz mīļi ļaudis kliedz viens otram virsū rupjiem vārdiem. Ļaujiet viņam nenākt, ja, tā vietā kā viņš nāk pie mums, viņa ies ar tēvu uz sporta zāli. Un viņai vēlpateicu daudz ko vairāk. Māte sadzirdēja, paldies Dievam.

*****

Es varu pastāstīt jums desmit vai vairāk no šiem stāstiem. Stāstus par diezgan turīgu ģimeni.

Jā, un mēs redzējām savus vecākus pusstundu dienā. Bet mums nebija tēvoča no “Kontakti”, kas izsniedz receptes. Un mūsu bērniem tās ir. Un kamēr mūsu bērniem šis tēvocis ir vajadzīgs vairāk par mums, viņš mūs uzvarēs. Jo viņam vienalga, kāda veida novērtējumus bērns saņēmis skolā. Jo viņam ir pietiekami daudz laika runāt ar pusaudzi, lai bērns būtu pārliecināts: viņi saprot viņu. Jo, kamēr mēs kurnam par šo tēvoci un saucam viņu uz ceturtdaļu samazināties, vēl viens tēvocis jau reģistrē lapu un sāk draudzību ar jūsu bērniem. Atslēgas vārds šeit ir DRAUDZĪBA!

Viņiem patiešām nav pietiekami daudz mīlestības. Un komunikācijas. Nevis par skolu – viņiem vispār nepatīk runāt par to. Viņi ir pārliecināti: mums nekas nav tik svarīgs kā viņu atzīmes, kuras pēc būtības neko nenozīmē. Un kopumā skola nenozīmē neko, bet tas ir vēl viens, atsevišķs temats.

Meitene 14 gadu vecumā iet gulēt ar vīrieti, nevis tāpēc, ka viņai ir libido. Nu, tas nenotiek 14 gados!! Viņa iet gulēt, jo viņa domā: tā ir mīlestība, kura viņai trūkst.

Bērnam nevajadzētu dzirdēt vecāku strīdus! Esmu nogurusi paskaidrojot pieaugušajiem, ka kara gadījumā bērni tiek evakuētivispirms! Visbiežāk bērns uzskata sevi par vainīgu vecāku strīdos. Pastāv divas iespējas: 1) ja manis nebūtu, viņi spētu organizēt savu dzīvi, un tāpēc viņiem ir jācieš vienam ar otru; 2) es viņiem neko nenozīmēju, jo viņi pat nevēlas būt kopā manis dēļ.

Vecākiem ir pienākums lasīt viņu bērnu lapas sociālajos tīklos. Jūs vēlaties runāt ar mani par uzticību, par to, ka jūs jau zināt visu, ka viņš uzticas jums. NĒ! Izmēģiniet ar citu vārdu reģistrēties kādā sociālajā vietnē un kļūtu bērnam tur draugs. Jūs patiešām iemācīsieties daudz jaunas lietas. Tikai tad, ja – inteliģents vecāks, jums nebūs izmantot šo informāciju šādā formātā: “Es zinu visu, labak būtunomazgājusi traukus pirms … (turpmāk – iespējas).” Jūs vienkārši zināt un izdarīsiet secinājumus. Un pareizi rīkotsies. Un tiem, kas aizstāv bērnu tiesības uz privātumu korespondences, teiksim, mēs esam karā ar ‘tēvoci’, un karā visi līdzekļi ir labi. Uzvar tikai tādi, kuri taktiski ir labi.

*****

Ja vismaz vienreiz publiskā strīda gadījumā nebijāt sava bērna pusē, bet otrādi, viņš tev neuzticēsies. Nekad vēlreiz. Un, ja būs nepieciešams, viņš neatnāks pēc palīdzības. Nepareizi? Tas notiek un bieži. Un tad mēs sakām skolotājam, kurš mūsu priekšā rāj bērnu: “Paldies, Marija Ivanovna, ardievu!” Un mājās, privāti, mēs cenšamies saprast: KĀPĒC?!

Es nerunāju par visatļautību. Es runāju par uzmanības trūkumu. Un tas nav nekad par daudz. Pārmērīga aprūpe – tā notiek. Vēlme dzīvot bērna vietā, viņa dzīvē – tas notiek. Vēlme mācīties – tā notiek. Bet uzmanības nebūt nav par daudz! Nejauciet uzmanību un verdzību. Bērnam jābūt pārliecinātiem: viņu mīl tādu kāds ir!

*****

Vēl viens stāsts. Zvana vecmāmiņa, kas mazmeitu audzina no dzimšanas. Pilnā histērijā. “Viņa atsakās būt meitene! Viņa saka, ka sievietēm, kurām ir viena dzimuma mīlestība un laulības, ir tiesības pastāvēt. “Es personīgi visu saprotu. Meitene mēģina pārliecināties, ka viņu mīlēsjebkādu. Mēs pieņemam lēmumu: vecmāmiņa vakarā mierīgi saka, ka viņa padomāja un saprata, ka ja meitene vēlas kļūt par zēnu, viņi sākskrāt naudu operācijai. Meitene vairs neatgriežas šajā tēmā.

*****

No diskusijas soc. tīklos: “Es domāju, ka vecāki ne vienmēr it vainīgi. Galvenais: bērni vēlas atzīties kādā sabiedrībā, bet viņi tos neuzņem. ”

Noderīgas vietas ir tādas, kur cilvēki dzird, saprot un runā. Manai brāļa meitai tā ir teātra studija. Maniem Alma-Ata zēniem tas bija pionieru štābs. Simtiem Tjumeņu bērnu – Tornis un Gensanych (izņemot tos, kas uzskaitīti). Mēs nekavējoties izslēgsim skolu – jau sen tā vairs nav vieta, kur kaut kas tiek darīts bērna interesēs.

Viņi var dzīvot bez sociālajiem tīkliem. Nometnē mēs vienmēr lūdzam pirmo dienu pa tālruni uz nakti nodot mums. Mēs sakām: rīt no rīta jūs paņemsiet. Godīgi sakot, aizmirst līdz maiņas beigām!

Cilvēks iziet no dzīves, kad viņš vairs nespēj izjust un izprast savu vērtību. Nav dzīvības vispār, bet sava paša. Viņš vairs nesaprot, ka viņam ir vajadzīgs. Pat ja viņš paliek uz otru gadu. Pat ja viņš veikalā nozaga šokolādi. Pat ja viņš neiet uz koledžu. Pat ja viņš netīra savus ēdienus. Joprojām vajadzīgs.

Pēc manu jauniešu vārdiem:

… es esmu slikts dēls, jo man ir 3 fizikā.

… Es iešu uz Lukašino, ja tēvspārstās dzert.

… Es sapņoju kļūt par režisoru, bet mana māte saka, ka es nekad neiestāšos.

… Mums klasē ir daudz tādu kā es – nenormālo.

… Es lūdzu manai mātei palīdzēt, un viņa man teica, lai pats pats atrisinu šo problēmu, jo es jau esmu pieaugušais.

… Mans patēvs man sodīja par sarunu ar tēvu pa tālruni.

Un pēdējais. Par visu, kas notiek ar mūsu bērniem, mēs esam atbildīgi, vecāki. Un neviens cits … ”

Avots:

cluber

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru