Kopējā skaitā, Nika piedzemdēja piecas meitiņas un vienu puisīti.
Atceros kā satiku viņu uz ielas atkal ar vēderu un nosacīju :
– Ko, atkal?
Uz ko Nika sašutusi atbildēja man :
Iedomājies? Ārsti man centās ieskaidrot, ka pēc iepriekšējās grūtniecības man nekad nevarēs būt bērni. Un paskaties kā viņi kļūdījās! – Es taču viņiem noticēju!!!
Kā arī uzreiz man palielījās:
Es gaidu puisīti!Iedomājies? Pēc tik daudz meitenīšu!? Protams, ka es izvēlējos dzemdēt!
Un beigu beigās mammai – dzeguzei bioloģiskais tēvs atņēma bērniņu, bet Nika no jauna aizbrauca meklēt savu laimi.
Pāris gadus atpakaļ mēs vēl reizi satikāmies ar Niku, viņa kā reiz piedzemdēja savu pirmspēdējo meitiņu un pastaigājās pa ielu ar ratiņiem.
– Nu vot. Atkal ārsti vainīgi!Es pēc tā kad piedzemdēju puiku paprasīju lai man pārsien trubas ārsti. Viņus itkā pārgrieza, bet viņi kā izrādās atpakaļ saauga!!! Lai sasper jods!!! Kā lai pēc tāda tic ārstiem?
Mēs ar Niku pasmējāmies par ārstiem un pēctam viņa piepūtās.
– Es vēlos paņemt no Alfrēda savu vecāko meitu Izoldu! – dalījās viņa man ar saviem plāniem – Izolda jau tik liela, viņai ir gadrīz 13.
Esmeraldu? Nē, tā vel ir par mazu. Viņai itkā ir 11. Lai viņu audzina paši Alfrēda vecāki – viņa ir ļoti līdzīga savam tētukam.
A, bet Izolda ir pietiekami pieaugusi – viņa jau var auklēties ar amnu Andželiku! Ar savu jaunāko māsiņu! – Nika norādīja uz ratiem kur gulēja viņas jaunākā meitiņa.
VĀRDSAKOT, MEITAS NIKAI IZNĀCA PATIEŠĀM SKAISTAS. MĀTĒ , LAIKAM. CERAMS, KA NO MĀTES VIŅAS MANTOJA TIKAI IZSKATU.
Kāpēc es atcerējos par Niku? Tāpēc, ka nesen atkal viņu satiku.
Tā maksimālā jaunekliskuma šai 35 gadus vecajai sievietei sen kā nav. Pūst no iekšas Nika kaut kā.
– Es Kristīni atvedu mammai, bet tā lamājas. Par ko? Es pie viņas atbraucu kā pie vienīgā sevis tuvā cilvēka, bet viņa dzina mani ārā stāvoklī būdamu.
Kur vēl amn bija iet?Pierakstīta es biju šeit, polise arī šeit , tātad tāpēc arī atgriezos lai ieliktos dzemdību namā.
Bet mamma bļaustīties sāka.
Skatos, ka viņa slikti nav iekārtojās: manas Larisa un Andžela jau izauga, vienai 9 , otrai 5, par ko kliegt ta? Palīdzes uz vecumdienām es taču viņai uzdāvināju! Kad nokaitinās – paņemšu meitas un varēs viņa kūkot te viena pati savā mājā.
Mūs, piedeklarēto te vairāk – tākā paskatīsimies kurš – kuru novedīs!
Ar Alfrēda vecākiem vipār vāks! – Pūšās Nika – aizliedz kontaktēties ar pašas meitām!
Bet es taču viņas dzemdēju , es pati nēsāju viņas zem sirds un kas man nav tiesību meitas satikt?Un vēl samācīja viņām būt pret mani!
Mēs ar Larisu tad gajām uz zooloģisko dārzu un es tur pamanīju Alfrēda māti, tak viņa aizgāja zem rokas ar skaistu meiteni – es uzreiz sapratu, ka ta ir mana meita , Izolda! Man līdzīga!Vai tiešām es savu miesīgo meitu neatpazīšu? Tak es speciāli pienācu pie viņām un pateicu Izai:
Sveika, Izolda! Neatpazīsti? Tā taču esmu es, tava mamma!
Viņa uzreiz uz savas vecmāmiņas paskatījās ar ļoti lielām, izbrīnītām acīm, bet vecā grimza ātrāk centās viņu aizvest prom.
Uz mani pat neatskatījās!
Viņa taču ir mana, es viņu piedzemdēju! Tikai pateicoties man tai vecmāmiņai ir tik skaisti, pieuguši mazbērni!
Ko Alfrēds? Viņš līņo: to ar vienu padzīvo, to ar citu atkal.
Dzīvoja viņš reiz ar Svetu, tai atkal izrādījās, ka nevar būt bērni, tāpēc viņi pašķīrās.
Alfrēds pat piedzērās no skumjām un man piezvanīja:
– Vai Tu nevarētu mums piedzemdēt bērnu? Vai neesi stāvoklī gadījumā? Mēs, labprāt, mazo paņemtu savā audzināšanā!
A kas es viņiem? Inkubātors? Trakais vecis! Viņam ir jāiet ārstēties!
Pēctam, protams, vairs nezvanīja ( laikam, ka kad skaidrā prātā bija, pārdomāja visu )
Tak tagad Alfrēds apprecējās ar citu sievieti – ar trīs bērniem!
Tākā Alfrēda vecākiem būtu man vēl jāpasaka paldies! Ja es viņiem, stulbene, mazbērnus nepiedzemdētu, viņiem tagad nebūtu pēcnācēju!
Stulbi izdarīju tad – nevajadzeja man viņiem atstāt savas meitas! Labāk būtu atstājusi savai mammai!
Jo tagad viņas man kā svešas! Un nepiekāpties – grimza pateica, ka pados mani uz alimentiem lai es tos izmaksātu! – Atkal saniknojās Nika.
Es cenšos ātrak atvadīties un atgriezties uz mājām – gribas aizmirst par mātes – dzeguzes eksistenci ar visu viņas skatu uz šo situāciju.
Avots: