— Dēliņ, es esmu Tava īstā mamma! Vai patiešām esi aizmirsis mani?

Mana mamma bija draudzene kādam precētam vīrietim, no kura es arī piedzimu. Cik es sevi atceros, patstāvīgas dzīvesvietas mums nebija, visu dzīvi klejojām no viena īres dzīvokļa uz citu.

Kad man bija pieci gadi, mamma iepazinās ar kārtējo vīrieti un vēlējās būt ar viņu kopā, bet viņš uzstādīja noteikumu, ka veidos attiecības tikai tad, ja viņa būs viena.

Viņa viegli un vienkārši iemainīja mani pret šo vīrieti. Vienkārši atveda mani pie mana tēva iedevusi rokās visus nepieciešamos dokumentus. Viņa piezvanīja pie tēva dzīvokļa durvīm, izdzirdēja kā tiek atslēgtas durvis un aizbēga. Bet es paliku stāvam aiz durvīm.

Durvis atvēra tēvs un apstulba, mani ieraugot. Ieveda dzīvoklī. Viņa sieva labi mani uzņēma, tāpat arī viņas bērni – meita un dēls. Tēvs no sākuma gribēja mani atdot bērnu namā, bet viņa sieva nepieļāva tādu rīcību, pasakot, ka es neesmu vainīgs pie šīs situācijas. Vienkārši svēta sieviete.

Es no sākuma gaidīju savu īsto māti, domāju, ka viņa tūlīt-tūlīt atnāks man pakaļ. Bet pēc tam pārstāju, un sāku sava tēva sievu saukt par mammu. Mans īstais tēvs neizjuta siltas jūtas ne pret vienu no saviem bērniem, nemaz nerunājot par mani. Mani viņš uzskatīja par lieku muti pie galda, bet turpināja uzturēt, tāpat kā pārējos ģimenes locekļus. Pats viņš bija diezgan despotisks cilvēks. Kad viņš nāca mājās, mēs visi kopā ieslēdzāmies bērnu istabā un centāmies netrāpīties viņam ceļā. Un tad, kad viņš tomēr aizgāja pie kārtējās jaunās mīļākās, mēs visi atviegloti uzelpojām.

Tajā laikā mēs jau bijām praktiski pieauguši. Māsa un brālis beidza skolu. Apstākļu sakritības dēļ, mēs bijām vienaudži, tāpēc es arī gatavojos izlaiduma eksāmeniem skolā. Lūk, tā trīs absolventi. Mēs palīdzējām cits citam, pavelkot mācību priekšmetos. Katrs no mums sapņoja iestāties prestižā institūtā. Tēvs kaut arī nebija pret mums maigs, bet mācības apmaksāt solīja un savu doto vārdu turēja. Mēs iestājāmies un izmācījāmies, apgūstot tās specialitātes, par kurām sapņojām. Bet pēc tam tā gadījās, ka mūsu tēvs nomira. Pēc viņa palika labs mantojums.

Viņa pēdējai mīļākajai nekas nepalika – viņa vienkārši nepaguva apprecēties ar mūsu tēvu. Bet mēs visi palikām viņa firmas un naudas uzkrājumu pilntiesīgi īpašnieki. Mēs turpinājām attīstīt biznesu. Un pienāca tāds brīdis, kad vajadzēja braukt uz ārzemēm, atvērt jaunu filiāli. Tika nolemts, ka galvenais tajā filiālē būšu es. Es piedāvājos paņemt līdzi mūsu mammu – viņa kā neviens cits bija cienīga aizbraukt uz siltajām zemēm. Māsa ar brāli atbalstīja manu ideju.

Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu 

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru